| Kā dzīvojas centrālā Londonā. |
[Mar. 11th, 2020|11:14 am] |
Šorīt, piemēram, aizvedu dēlu uz skolu, atpakaļceļā aprunājos ar kurātu par brīvprātīgo darbu bezpajumtnieku patversmē. Iesim ar dēlu nedēļu uzklāt gultas, ja dēļ vīrusa to visu neaiztaisīs ciet. No baznīcas rokaspuiša dabūju pudeli svaigas bērzu sulas. Pie mājas patīrīju sausās augu daļas no konteineriem, saliku kompostā kopā ar kārtu siena.
Vakar klinšu kāpšanā vēroju kā četrgadnieks (ne mans) tiek trenkts pa sienu augšā, nabags, izmisis, nu es zinu to sajūtu, tur var pilnīgas nāves bailes uznākt. It sevišķi tādam maziņam. Protams, ka drošības striķis ir, bet ķermenis un prāts jau tajā mirklī saka: "briesmas", un bērns gan raudāja, gan saņēmās, gan karājās striķī. Divas mammas lejā, ar vēl vienu četrgadnieku un diviem maziem ratos, auroja: "good boy, good boy", un es domāju: "protams, ka good, bet cik ilgi un ko es vispār zinu par bērnības traumām un traumatisku pieredžu pārdzīvošanu? Varbūt būs ok džeks, varbūt nē." Bet arī manīju, ka dāmas ar bērniem tur neizskatijās ļoti droši vai čill vai adekvāti. Pārāk daudz aspektu, kas pieprasa uzmanības. Un līdz ar to augsta stresa pakāpe. Gan jau, ka viņām pašām ir ļoti laba pieredze un vēsture ar klinšu kāpšanu un viņas grib to nodot tālāk bērniem, bet varbūt tomēr līdz galam neizdomāja. |
|
|