| Ko Tu dzīvē dari? Es ķeru mušas. |
[Jun. 24th, 2019|10:45 am] |
Dziedniece, kamēr Kai ar draugu spēlējās apkārt, iesūknēja man apziņā caur krūti, vai sirdi, bet noteikti caur ķermeni, mušu. Tā mani meklēja un, kad es, pasaules enerģijas koordinātēs stāvēju, sajuzdama, ka nāk kāds, kas mani meklē, mēs viena otru nopeilējām, un muša lidoja kā nekustīgs ķermenis uz manu nekustīgo ķermeni, visai pasaulei griežoties un traucoties. Pirms mūsu abu nekustīgie ķermeņi bija ietriekušies viens otrā, es mušu paņēmu rokā. Tik vienkārši un precīzi. Es varētu būt stāvējusi un ķērusi mušu ar vaļā muti, bet man vajadzēja to noķert ar roku. Tieši tāpat viss, kas man ir vajadzīgs, un viss, ko meklēju, meklē mani mani un tam vajag mani. Tā īpašā uzmanības kņudoņa un asums ir tas, kas nostāda mūs uz vienas trajektorijas. Es varu būt muša vai cilvēks, atkarībā no situācijas, un tas viss der un ir labs.
Pēc šīs pieredzes es redzēju dēla emocijas kā krāsainas dzirksteles varavīksnes viļņos no viņa plūstam. Uz mani, uz draugu, uz puķi. Arī manas jūtas dzirksteļoja tikpat spoži. Arī drauga varavīksnes plūda turpat. Pulsā, ar šļakatu, uz domas vēja, aizrautības staros izgaismotas.
Bija jāiet, bet es gribēju vēl citas prasmes iemācīties. Iekšā bija silta krāsns un gaiši aļģu baseini. Dēls ar draugu, vērodami zemūdens radību, bija aizmirsuši palikt sausi, tāpēc palikšana palika iespējama, kamēr tiem izžūst drēbes. |
|
|