| Ikgadējā Jūnija traumu reportāža. |
[Jun. 5th, 2019|01:46 pm] |
Kaut kā agri šogad atnāca.. Šoreiz pirksts. Labās rokas, vidējais. Iespējams, beidzot atcerēšos nevārīt burciņas, lai izšķīdinātu vasku olīveļļā. Tikai konservbundžas turpmāk! Biju jau dienas darbus pabeigusi, vēl domāju tikai ievaskot dēlīšus jaunajai vannasistabas mēbelei. Bāzu roku burciņā pēc vaska trešoreiz, un vidējā pirksta spilventiņš, kā jau garākajam un pirmajam, tika pāršķelts uz pusēm, jo burkas dibens bija izdomājis atdalīties ar stilu.
Pirmā doma, interesanti, kā jau iepriekšējos gadus, bija: "Eu, es šito nebiju ieplānojusi!", pēc tam ir drusku panika, kad saprotu, ka līst nenormāli un ciet neturās, bet tad jau ieslēdzas rīcība.
Laika īsti arī vairs nebija, ietinu roku virtuves dvielī, uzliku saldētus zirņus un ar paceltu tādu gāju savākt dēlu no skolas, lai abi brauktu uz traumām. Tas, kā izskatījās brūce, kā iekritusi sevī, neturot pirksta formu, lika man domāt, ka vajadzēs šuves.
Klases audzinātājas nočekoja situāciju un teica, ka apsaitēšot, jo visām pirmās palīdzības treniņš. Es tikai palūdzu, lai dara to tur, kur bērni neredz, lai nesabīstas un netaisa sensāciju.
Tik labi nosaitēja, ka Traumās jau bija apstājusies asiņošana un arī forma turējās. Tagad uzzinu, cik daudz daru ar labo roku, un ko tieši daru ar vidējā pirksta palīdzību.
Ķermeni mans, nu ja Tev tā vajag.. |
|
|