| krabis vienacis |
[May. 27th, 2017|10:31 pm] |
P/iekritu nakts zivju tirgus piegādei - draugi gāja pirkt lasi, tā vietā nopirka krabjus. Piegāde notika šodien trijos pēcpusdienā, dienas svelmē, pirms iešanas iekšā Saint Martins Show One. Maisiņš bija smags un iekšā pat neskatījos, jo dēls bija, khm, apkakājies, un tātejādi iespaidojis prioritātes.
Mājās tikām pēc trīsarpus stundām, un es ņēmos pestīt krabjus laukā no maisiņiem. Domāju, atžirgs, pamās dēlam ar spīli, būs forši. Nu pirmkārt, viņi ir baisi krīpī. Un otrkārt, mani krabji nebija diezko kustīgi. Nokonsultējos ar draugiem, vīru un internetu, un nolēmu, ka jāriskē gatavot. Tākā ja vairs nerakstu, zieniet, tas tāpēc, ka esmu saindējusies ar krabja gaļu.
Mazākajam Jonah krabim bija viena acs, un man tiešām liekās, ka viņš uz mani skatījās, kad es skatījos uz viņu, domādama: "Atvainojiet lūdzu par šo neērto un nepatīkamo situāciju, dārgie krabji". Pēc kam viņam palika ļenganas kājas, un man liekas, tad viņš arī nomira.
Vārīju šos atsevišķi, jo vienā, manā lielākajā, zupas grāpī, abas krīpī radības nesatilpa.
Vispār sen nebija sanācis kaut ko tik pretīgu darīt kā tīrīt viņus. Jānorauj kājas, aste, jāizrauj vēders.... aaaaaa. Vēders viņiem kā vāciņš, bet vaļā raujot, izšķiedās visas krabja iekšas pa sienām. Uz bulkas, uz banāna; cerams, ka visu atradu un notīrīju. Bet garšīgi.
Godam esmu paplašinājusi savu komforta zonu. Un to darot, es domāju par to, ka sūds visas teorijas par to, ka cilvēkam jāēd tikai tas vai šitas. Mēs esam tā savairojušies tieši tāpēc, ka spējam variēt savu diētu un to papildināt ar to, kas nu ir pieejams. |
|
|