| |
[Feb. 9th, 2017|01:42 am] |
Atplīsu ap septiņiem, sapņoju par tādu kā Apocalypto cilti. Atradām drupas, izurbināju vienu pārplīsušu flīzi, un tai otrā pusē bija zelta putekļi, kurus nolaizīju. Zelta putekļi jaunā vīrieša mutē pulsējoši izgaismojās, bet tas viņu tikai nodeva, un viņš tika savākts tiesāšanai pie soda koka. Dīvaini augļi karājās kokā, citi dzīvi, citi vairs nē, un bende staigāja apkārt tiem, jauno ražu pētīdams. Koks bija liels, vecs, un tā zari bija zemi, bet miza - raupja. Jauno zelta ēdāju viņš paslēpa, nolikdams blakus citam, kura tetovētā roka apslēpa zeltamutes iezīmēto plaukstas virsmu. Cits tika sagatavots nosišanai, un tas cits nemaz arī nebija bēdīgs par to, teica, ka labprāt pievienosies savai mīlai, kura tikai aizvakar nonākusi aizsaulē.
Uz šīs mierinošās nots pamodos, atrodot māju tukšu. Pēc pusstundas vīrs atnāca mājās, esot bijis skatīties Mcconaughey "Gold". Izskaitļojām, ka ap to laiku, kad filmā tika teikta frāze par to, kā zelts kā zibens izgaismo no iekšpuses tos, kas ieelpojuši tā putekļus, un kura vēl nav internetos atrodama, es, mājās, neko nezinot ne par filmu, ne par to, ka viņš viņu skatās, sapņoju to, ko sapņoju, un ko izstāstīt var tikai plakani, salīdzinot ar to vizuālo un telpiski haptisko vidi, kāda ir mani sapņi.
Nav arī pirmā reize. Go figure. |
|
|