| apgaismības neceļš |
[Apr. 1st, 2016|11:49 pm] |
Lūk, es prātoju - cik miermīlīga un pūkaina es sev liekos, nu labs cilvēks taču, bet vispār tomēr reti sanāk pacelties pāri citu nejaukumam ar labestību. It kā smaids ko maksātu. Kopš bērna vispār ir sajūta, ka maksā arī - tāds enerģijas taupīgums kā lācim ziemā.
Kopš bērna es vispār vairs ar cilvēkiem nekomunicēju, ja viņi nav dāsni un smaidīgi. Tad, protams, esmu tāda pati pretī, kas, saprotams, nekāda apgaismības pazīme nav.
Arī ar to visu daudzas citas mātes liekas esam vēl lielākas zlobas. Un reizēm arī ir. Ja vien es izdomātu un notransformētu šito gļuku, un pašķiestu savu dārgo enerģiju, smaidot un laipni dūdojot arī zlobnām mātēm, ne tikai niķīgam bērnam, gan jau viņas smaidītu pretī un pasaule būtu labāka. |
|
|