| agri rīti |
[Feb. 15th, 2015|08:30 am] |
|
Aizdomājos par dzīves klejojumu, un atbildēm, kas nāk tad, kad esam gatavi. Novērotājam no malas attiecību šķērsgriežņi izskatās vienkārši un likumsakarīgi, ja tam ir skatīšanās talants. Un bieži arī, ja talanta nav, jo mēs jau esam vienkāršas būtnes, kas pašas sev liekas sarežģītas tā paša dzīves klejojuma dēļ. Un te, pārlecot pāri kognitīvai aizai, es teiktu, ka īstus praviešus bieži ienīst. Tie, kam vara un bagātības, bieži ir vērsušies pie orākuliem, gaišreģiem, praviešiem, lai tie saka viņu nākotni. Un tad, kad tie to stāsta, jo redz, kā nākotnes versijas likumsakarīgi veidojas no šodienas rīcībām, vai izskaidro tagadni ar pagātnes palīdzību, tad taču bieži vien šīe teicēji ir noliegti, nogalināti, apklusināti. Un tāpat ar mums. Atbildes var būt acu priekšā, bet mēs tās noliegsim un atstumsim, kamēr caur biezokņiem un kontinentiem nonāksim līdz viņām. Var jau arī maksāt un prasīt gaišreģiem, vai gudriem psihoterapeitiem. Bet vai gatavu atbildi, pasniegtu negataviem un tīrā nelaikā, spējam pieņemt, nevainojot atbildes sniedzēju? |
|
|