| |
[Feb. 20th, 2014|03:41 pm] |
Nu gan nosapņojos, vispirms par māju Latvijā, ar gliemežvāciņiem izflīzētu grīdu pirmajā stāvā, plašu, un ar izgaismotu ātriju vidū, kur var redzēt otrā stāva reliņus un istabu durvis. Bet stāsts ir par grīdu. Man tie gliemežvāki patika, bet vienu stūri gribēju izlikt ar kaut ko citu, klusāku, siltāku. Laikam jau nospriedu, ka griezīšu lietotus vīna korķus ripiņās un flīzēšu ar tām, bet tad aizdomājos un sāku laizīt sienu, tā, kāda kvadrātmetra apmērā, lai slīd.
Gāju garām izstādei par "mākslas izmantojumu dzīvprodukta demogrāfijas izpildē", kur visādi draugi un paziņas bija izlikuši savas gleznas ar visādu sugu mazuļiem.
Pamodos, izvadīju dārgo uz soho, sapratu, ka man ir nelabi un strādātājs nebūšu, un devos atkal gulēt.
Sapnī biju jūras malā ar savu māsīcu, rakājos pa smiltiņām. Vienā brīdī paskatījos uz mierīgo jūras apvārsni, un padomāju, ka ļoti jau nu garlaicīgi, varētu ieviest kādas trakulīgas un sintētiskas pārmaiņas. Ar kaut kādas maģijas vai pat realitātē integrēto maģisko apu palīdzību, ar plašu vēzienu sakrāmēju kā slāņos viļņus, mākoņus, tad atkal viļņus. Gliemežvāciņu vietā, izlēmu, būs alvā izlieti eņģeļi, kuri, kā jau gliemežvāki, tapa dažādos izmēros, lai arī vienas formas. No sākuma patika, bija interesanti papeldēt starp mākoņainiem viļņiem un rokoties smiltīs atrast mazītiņus alvas eņģelīšus, bet tad apnika. Prasīju māsīcai, kā lai atgriež iepriekšējo kārtību, viņa ierosināja, ka varbūt jānoskalojas, it kā tas viss būtu kāda uz ādas uzziestas vielas izraisīta halucinācija. Īsti neticēju, bet bridu ar viņu jūrā skaloties. Vēl seklumā pamanījām, ka viss ir sācis mainīties, degradēties, vairs nav draudzīgs dzīvībai - smiltis kā pūderaini puvekļi pelēki gremdējot aprija mūsu kājas, un mēs bēgām laukā, uz kāpām. Kāpās viss bija silts, saulains un smaržīgs, augļu koki birdināja dzeltenus sulīgus augļus un kukaiņi un mazās radības svinēja dzīves pārpilnību. Neviens te nebija iejaucies, viss bija labs. |
|
|