| |
[Jan. 28th, 2014|06:54 pm] |
Nav ne aukstums, ne sastingums, tikai tāds vienmērīgs plakans eksistējums, tā kā ledusskapja dīkoņa.
Auksts - slapjš - saule spīd acīs - lietus piemērcējis zābakus - apkure kaltē ādu - viss kā akmenim.
Tikai reizēm gribās kliegt un diet vētrā, aurot un klabināt zobus, un gaudot kā negantam garam.
Lai atdzīvinātu maņas un sajustos cilvēks, es eju peldēt, piespiežu sevi iziet laukā šajos grādos un vēzējos cauri hloram, cenšoties nenīst tos, kas peld neritmā un skrāpē kājās vai rīstās pa priekšu. Mirklīgi karstā duša pēc tam ir laimes piepildījums.
Un no hlora smakas man arī nemetās nelabi. Tikai tad, ja iedomājas par to, ka sliktā vecās ceptās eļļas smaka ir iespiedusies visur šajā slimajā pilsētā, tad gan. Bet tad vajag tikai nedaudz aizrīties ar baseina ūdeni, lai viss atkal būtu labi. |
|
|