| Trakais jūlis |
[Jul. 24th, 2013|11:49 pm] |
Mēs visi esam varoņi. Un jūs, kas audzinat bērnus un veidojat un uzturat savas ģimenes pavardus, cilvēki, jūs esat varoņi. Un jūs, kas esat vieni, bez ģimenes, arī jūs esat varoņi. Katrs lēmums par labu dzīvībai ir varonības akts. Tāpat arī lemums par labu brīvības idejai. Un cilvēcībai. Nodzēst cigareti. Arī es varu būt drosmīga. Dzīve ir plūstošs kaleidoskops, pašam nemanot mainās tās uzbūve un krāsas. Pamanīt, kā tas notiek, un redzēt saikni. Saikņu saiknes. Tas ir piepildījums. Reizēm vajag vienu stundu nekā nenotikšanas, lai ieskatītos debesīs, saulē uz asfalta, pastaigātu ar kailām pēdām pa tukšu autostāvvietu, pagulētu tās malā svaiga gaisa un saules peldē, lai uzelpotu un apskatītos.
Kad pusaudža gados sviedros mirkdama un aplauztiem nagiem iekārtoju sev raganas istabiņu istabaugšā zem salmu jumta, pēc tam vasaras pavadīju tur, zem zvaigznēm, ar sikspārņiem siltumizolācijas vietā, un jutu, ka tā ir dzīve, ka no vienas puses, neko vairāk nemaz nevajag, kā tikai būt tik tuvu vasaras nakts elpai. Kā smaržo gaiss, kā pa stūriem ložņā naktszvēri un visādas radības. Un tad ielekt urbānajā ādā un sapņot minimālistisku īstenības atklāsmi materiālos. Askētisms. Mobilitāte. Tīrība. Veselīgums.
Šovakar esmu savā pasaku alā, Wicked studijā, un tā vairs nav tik pasakaina. Tāpēc, ka pasaka ir tur, ar manu zēnu. Ar viņu mēs būvēsim dinastijas. Un tas ir milzīgs šķērsgrieznis manas dzīves stāstā. Jo nekad iepriekš par šo neesmu bijusi tik droša. Visas attiecībiņas ir bijuši izrādes mēģinājumi. Un tagad ir laiks.
Es nezinu, kas notiks vai nenotiks, kādiem akmeņiem mums būs jārāpjas cauri un apkārt, bet es zinu, ka tas būs lieliski.
Tas skan tik liesi un naivi, bet tas pat nav svarīgi. Kad tajos pašos vēl nekādus zēnus nepieredzējušos pusaudža gados rakstīju poētiskus stāstiņus, new age un the doors & co pavadījumā, viens bija par jāņu nakti, pludmali, un protams, bezgala romantisku un eksaltētu seksuālu notikumu. Tik romantisku, un tik eksaltētu, ka sekss tur bija tikai nojaušams un nekādi nenosaukts. Tikai sajūtas un izjūtas, reibinošas un tīras. Kad dalījos šajā ar māmiņu, viņa tā nopietni, nedaudz ar pieredzes neticību un mātes labu vēlošām cerībām man vēlēja, lai tādas pieredzes man arī būtu. Nujā, un tagad tādas man arī ir. Kas, savukārt, liek domāt, ka jāraksta tālāk. |
|
|