| casa del Koja |
[Feb. 21st, 2013|12:59 pm] |
Es dzīvoju koka namiņā, mājiņā uz gandrīz vistas kājas.
Pirms manis te dzīvoja Zviedrijas karaliskās dzimtas meita, ar istām princeses acīm un matiem.
izlietnē ir vienmēr sabirušas lapas no augiem un kokiem, kas ir visur, kur vien pieskaras gaisma.
Astoņkājcilvēks ar zvīņaino seju un jauko dabu ir mans dzīvesbiedrs. Panks un pavārs, ar vienmēr skaistu melodiju krājumiem.
Man maksā par skaistuma un derīguma radīšanu un arī par būšanu klāt, kad tas tiek radīts.
Patiesībā par būšanu klāt tiek maksāts visvairāk, jo tikai par stundām. Stundām, kuras atrauju sava miera un balansa rašanai, draugiem un mīlestībai.
Un vēl man maksā par slapstīšanos starp grāmatām, un to aprūpēšanu, lai atkal turās kopā vāki ar lapām.
Vairākas reizes nedēļā es satieku grupu cilvēku, ar kuriem kopā staigājam uz rokām un dziedam.
Vienreiz nedēļā manas drēbes un mati piesūcas ar daudzu vīriešu smaržām un sviedriem, kad dejojam tā, it kā būtu viens organisms uz četrām vieglām kājām.
Un pēc tam es naktī ierodos pie sava mīļākā, kurš klausās stāstus par dejām un masē man pēdas. Un tad mēs stāstam viens otram, cik ļoti mēs viens otru mīlam, pamostamies svētdienā, ar siltumu un nožēlu, ka atkal jau jāstrādā.
Un vēl manī ir tikai viegli nojaušamas ilgas, pēc kautkā. Pēc kautkā, kam dzīvot. |
|
|