| Biju Latvijā |
[Sep. 25th, 2012|02:58 pm] |
Ar pāris draugiem, siltām zeķēm un vienu kleitu.
Čemodānu ar pārējām mantām, ieskaitot zelta piedurkni un projektu papīrus, atstāju zem krūma ceļa malā, kur nostopējām divus brazīļus. Ar viņiem arī braucām izlūkot manas dzimtenes dārgumus.
Braucām uz tālu pilsētu kādā no krievijas pierobežas guberņām ieēst un iedzert. Pie kroga kāds norādīja uz zemūdens toleti - vietējo atrakciju. Tā es vismaz no sākuma sapratu, ka kādreiz tur ir bijusi tolete, bet tagad kaut kas cits, pavisam īpašs. Caur stikla vārtiem varēja ieskatīties pagalmā, kurš piepildīts ar ūdeni līdz galā esošajai ēkai. Arī ēkai stikla durvis, un var tākā ieskatīties iekšā gan no punkta virs ūdens limeņa, gan, ja pietupjās, tad caur ūdens sienu. Ūdens tāds kā gandrīz dzidrs, un šķiet, ka caur viņu skatoties atklātos kādi noslēpumi. Tā vietā ieraugam lielu trusi, kas dzīvojas pa baseina malas šķidro krūmājiņu un taisās uz iemērkšanos ūdenī. Pelēkajam Trusim no hlora vilna uz kājām un vēdera palikusi šķidrāka kā baseina apstādījumi un ķepas uzbriedušas lielas kā pīlei, bet acis - palikušas blāvi slimīgi rozā. Kad viņš iegrima ūdenī līdz savām plēvainajām acīm, ūdens piepildjās ar tādām kā papeļu pūkām, un ēkas durvis atvērās, ūdens masu savādā kārtā nelaižot telpā, un no mājas izlidoja baloži, nesot līdzi sudraba lustru, kas kusa un lija ūdenī, sajaucoties ar to. Es tupēju pie stikla vārtiem un redzēju kā šķidrā sudrabaini zvīļojošā masa sāk iztvaikot, un tvaiks ar spiedienu strūklo cauri stikla mikroporām, veidojot sudrabainas milzu filigrānas tvaika sniegpārslu formas virs manas galvas.
Es pacēlu roku un pieskāros šim brīnumam, kas gaisu, ko uztveram kā tukšu telpu, bez matērijas piepildījuma, padarīja par taustāmu un dzīvu, un redzamu.
Šķīdonis apbrīnojami ātri pazuda, atstājot sausu pagalmu un sausu visu, un es iegāju mājā. Tur uz maziem grīdas paklājiņiem meditēja silti brūnas un zilpelēkas dūjas.
Pēc tam es iepazinos ar šī brīnuma veidotājiem, atpazinu dizaina autorē senu paziņu, ar saviem ceļa biedriem viņu mājās no krūzītēm ēdām zupu, un es grimu domās par to, cik ļoti gribētos pārvākties uz šejieni un meditēt kopā ar dūjām.
Tad bija pulkstens trīs, man zvanīja māsa, un šodien nekas cits nav izdarīts kā vien gulēts, cerot, ka tādā veidā saaukstēšanās paies ātrāk.
Bet šādas brīnumainas pieredzes es gribētu radīt. Tehniski tas pat ir iespējams, mandomāt. |
|
|