| Ramadāns solidaritātei |
[Aug. 16th, 2012|04:34 pm] |
Šodien, tātad, ievēroju gavēni a la ramadāns. No saullēkta līdz saulrietam nekāda ēdiena vai dzēriena, vai, protams, seksa un pat ne lūpu balzāma. Bet, ja ļoti vajag, tad nedaudz var lūpu balzāmu, tikai jāuzmanās nenolaizīt. Siekalas rīt drīkstot. Ap šo brīdi jau sāku novērtēt tādu atļautību.
Ir tāds viegls, maigs nespēka reibonītis un vēders uzvedās vaicājoši. Citādi viss labi. Sāku apsvērt solidarizēšanos ilgāk par vienu dienu, kā arī, ko tàdu lai uzgatavo vakara svinībām, kur satikšu pārējos, kas piedalās.
Mana vecmāmiņa runā par miršanu. To viņa dara jau divpadsmit gadus un tagad viņai ir deviņdesmit. Viņa saka, ka jūtoties ļoti vārga un nesaprot, kāpēc nevar nomirt. Un īstenībā, kad es runāju ar viņu, un domāju par viņu, tad nesaprotu, ko daru anglijā, kāpēc nebraucu pavadīt viņas pēdējo laiku kopā. Un no vienas puses es to nedaru tāpēc, ka nesaprotu, vai viņai maz tāda rīcība šķistu patīkama. No otras puses savukārt, vienkārši neizdaru lēmumu, nesaņemos pamest savus uzdevumus un mērķus šeit. Svaidīšanās mani ļoti izsit no sliedēm, un līdzsvars ir vajadzīgs, lai es būtu sabiedrībai noderīgs cilvēks ar spējām empatizēt. No trešās puses - ko tas viss dod, ja Omīte mirst un es nekā viņai pēdējās dienas nedaru gaišākas? Mana māsa saka, ka tam viņai ir dēls, kas pie viņas dzīvo, bet es zinu, ka viņai pietrūkst meiteņu kompānijas, un vīriešus viņa nekad tā īsti nav cienījusi. Un vēl viņai ir tāda pārmetoša nostāja, no kā es ļoti cenšos izvairīties, un viņa arī mēģina būt laipna, bet tas tur apakšā zem pieklājības un mīlestības dzīvo, un vislaik durās cauri, un ir bijis tur visu manu dzīvi. No vienas puses. Un no otras puses. Man patīk, ka veci cilvēki dalās savos dzīves stāstos. Un vienmēr gribās zināt vairāk par manas omes stāstu. Nedaudz jau esmu izzinājusi, bet pilnīgi prasītos pierakstīt.. |
|
|