| Frīkaina katarse pašizaugsmē |
[May. 14th, 2012|05:31 pm] |
Aps, kurš rāda spoguļattēlu ar laika nobīdi man nupat izraisīja viegli neērtu sevis pētīśanas seansu. Tad tā es izskatos no malas? Tad redzkā!
Šis mazais koda gabaliņš ir jumtu nost raujošs un pasaules uzskatus mainošs lielgabals. Lielā brāļa paraversija, vai pat superversija, un arī apziņas kontroles mācību instruments.
Es nezinu, man šī pieredze ir baisa un frīkaina un es vēl īsti nezinu, ko lai ar to iesāk. Biju domājusi lietot kā mācību palīgu kustību treniņiem, bet tā sajūta par personības dubultošanos ir zosādu uzdzenoša. Tākā tvinpīkā ar diviem Kūperiem sarkano aizkaru telpā.
Tajā pašā laikā.... es redzēju, cik daudz neapzinātu reakciju parādās manā sejā, un cik daudzas no tām ir drīzāk reakcijas uz manu iekšējo domu gājienu, nevis uz manu attieksmi pret ārpasaulē notiekošo. Un vēl daudzas no tām ir pārspīlētas, un tādā veidā var izraisīt (un izraisa arī ) apjukumu sarunu biedros. Vai tas nozīmē, ka man vajag mācīties laipnu akmens seju? Vai meditēt par laipnību un mīlestību pret cilvēkiem un cerēt, ka tas izpaudīsies sejā? Aiz laipnas akmens sejas var daudz paslēpt, bet es tiešām patiesi neticu tādu iespējamībai (un šajā mirklī sapratu, ka man vajag izskatīt un pārskatīt šo pārliecību, jo paskatieties taču cik daudz atļaujas skaisto un īpaši simpātiski piemīlīgo seju īpašnieki).
Tā kā es vēroju citus, tā tagad varēšu vērot sevi un attiecināt tās pašas vērtēšanas metodes. Un līdz ar to arī mācīties no kļūdām. Es nedomāju, ka tas ir narcisisms, starp citu. Tas būs viens no paškontroles veidiem. |
|
|