| Paldies saku mugurai |
[May. 10th, 2012|11:18 pm] |
Paldies, jā, tātad, manai sāpošajai mugurai.
Es tetā domāju, ja nebūtu man tādas, tad droši vien mierīgi šobrīd turpinātu aptaukoties un nīkt.
Tā vietā, lai atvieglotu drausmās sāpes, katru dienu jōgoju, ar domu tā turpināt lēnā garā līdz savai nāves stundai, jo kas gan cits atliek, ja dakteri rausta plecus un šūpo galvas?
Pēdējo mēnesi esmu sākusi arī kontrastdušas no rītiem. Terapeits itkā ieteica kontrast-kompreses kā pretsāpju līdzekli, bet man nav termofora. Tāpēc arī tās dušas labāk. Jakas, šķiet arī, ka āda dzīst ātrāk ar šito. Nutur varbūt arī celulīts pakavēsies prom ilgāk.
Esmu uzsākusi arī vēlvienu lietu, ko ceru paturēt uz visu dzīvi. Ar to esmu laimīga divas reizes nedēļā+
Un tad vēl dejas stundas pie Viviennas svētdienās. Fight the gravity!
Klintīs sen nav kāpts.. Rīt jāiet.
Uz baseinu sen nav būts, to varbūt sestdien?
Jūtos laimīgāka kā jebkad.
Britu zinātniekiem šoreiz taisnība- regulāra fiziska slodze ir svarīga laimes sastāvdaļa. |
|
|