| Newism |
[Mar. 24th, 2012|02:18 am] |
Piektdienas ir mokošas tāpēc, ka es atrodos Zināšanu krātuvē un jūtos izmisusi, ieinteresēta, satraukta un nepārtraukti aizņemta svaidoties starp jomām un idejām un komceptiem un vizuālaiem materiāliem, manās nabaga smadzenēs pārveidojas sinapses, dzimst skices idejām, ko man nepietiks dzīves īstenot, un pat ne pierakstīt. Iekāre izzināt visu izraisa izmisumu un riskē pāriet nevēlmē zināt jebko.
Es jūtos kā 'the ultimate consumer', nē, es tas esmu - jo pat radot, es nepārtraukti patērēju. Gribās izsviest rokas pret debesīm un teikt- viss jau ir radīts, viss jau ir izdomāts, kam vēl censties. Bet tad, saprotams, der atcerēties, ka nekā nebija, mīļā, vēl jau neesam nirvānā, cilvēki cieš un cīnās, un dēļ tā, lai būtu cilvēcīgi apstākļi mums uz šīs zemes, ir vērts pastrādāt - un tad domas riņķis sākas no gala, šoreiz nedaudz fokusētāks, un tās paralēli notiekošās domu zarošanās vienkārši bezmaz vai sāp. Un savādi tomēr, ka man vajag tik augstus un cēlus mērķus, lai varētu savākt kopā vismazākās darbības, bet tad atkal, nekā savāda tur nav, pagājušās nedēļas New Scientist to pasaka skaidri un gaiši (un šīs nedēļas drošie vien arī, bet līdz tam neesmu tikusi).
Kas ir ar to dziņu nepārtraukti uzzināt, meklēt ko jaunu, stimulēt visas maņas, nemierā būt? Vislaik patērēt - mūziku, kas fonā, ainu, kas pa logu, ēdienu, kas smaržo.
Oummmmmm m m, jādara tā. Un tiešām tagad joga ir velna izgudrojums? Tā? Nutad iešu izpausties sātaniskos veidos. Atliekšos kā filmā Excorcist un vīšu mugurkaula skriemeļus slaidā pīnē kā tāds dēmons. |
|
|