| |
[Mar. 22nd, 2012|04:18 am] |
Paskatījos uz fotogrāfijām, kur esmu es un mana fizionomija - tagad un piecus gadus atpakaļ kā arī pa vidu šajā laikā. Man vienmēr ir bijis bail sev ielūkoties sejā un nekad nav īsti paticis tas, kā tā ir veidota un izturās. Nekad tā pa īstam neesmu domājusi, ka varētu būt skaista un ar savu seju esmu sadzīvojusi tā kā ar tādu šaubīgu elpu - piedodiet, ja nepatīk, bet te nu tā ir, ņemiet pa labu, centīšos ilgi acu priekšā neturēt. Un lūdzu nebāziet man priekšā kameru, mana seja neprot uzvesties.
Tad nu tagad apskatījos, ja, un sajutos tā kā tie, kam ir tā kondīcija - nezinu kā sauc, bet izpaužās precīzi tā, ka liekās, ka ir samainīts dzīvesbiedrs (laikam var būt jebkurš tuvs cilvēks) - viss tā kā būtu tāpat, bet vairs nav tas pats cilvēks. Tie laikam ir tie čandželingi?
Es esmu man samainīta tātad. Jo tas, ko redzu fotogrāfijās man vairs neizraisa kaunēšanos un sarkšanu. Es esmu jauna un skaista un man ar sevi ir interesanti. Un vēl kādus pāris desmitus gadu tāda taisos būt. Bet pēc tam plānoju palikt vājprātīgi vieda, mīļa un radoša veca dāma. |
|
|