| Klau, cik šitais ir savādi |
[Oct. 4th, 2011|11:06 pm] |
Par darba lietām:
Kad es tā padomāju, tad saprotu, ka man vajag būt uzstājīgākai un cīnīties par to, kā man šķiet, ir pareizi, jo beigu beigās bieži izrādās, ka man ir bijusi taisnība. No otras puses, ja vissāpīgākais feedback ir tas, ka varu būt, maigi sakot, mērķtiecīga, tad tomēr ieklemmējas.
Un es gribētu domāt mazāk un vairāk vienlaicīgi.
Kāpēc man izdodas tās lietas, par kurām neraizējos un nepūlos? Jo tā pārliecība, ka ja kaut kas nav ar sviedriem un pārpūli sasniegts, nav vērtīgs, ir tik šausmīgi lipīga un piesūcīga.
Es īstenībā varētu darīt savu darbu tik viegli kā pa mākoņiem, ja vien sev noticētu.
Un vēl manas smadzenes ir jocīgas, un es no viņām drusku kaunos.
Viņas domā divās valodās, izsver un izsijā īsto vārdu no sava lielā krājuma, bet nemāk salikt pareizi vārdus pa vietām, lai normāli runājot pabeigtos teikumi. Nu vienīgais mierinājums ir tas, ka tā cilvēki dara, vispār. Tikai man nav "formulas" - tā kultūrvidei raksturīgā valodas pielietojuma, kas izveidojas apkārtējo cilvēku saziņas veidu ietekmē. Mana vide tajā laikā, kad formula veidojas, lasi, bērnībā, bija grāmatas. Pilnas ar saliktiem paplašinātiem teikumiem - godīgi pabeigtiem bez nekādām tur mamzellīgām finesēm. Vienā no valodām pie tam. Formulas trūkums otrā ir vispār sāpīgs.
Bet šito šitu par to, ka ir "formula" un, ka ir vārdu krājums, kas veidojas dažādi un novietojas, iespējams, citur smadzeńu valodas centros, es izdomāju vienu vakaru riteņojot mājās. Skaļi iegavilējos, kad sapratu. Tagad interesanti, vai tam ir veltīti kādi pētījumi ar?
Bet vēl tas varētu būt tāpēc, ka esmu atradusi runāt, vietu dodot gan aktīvai gan pasīvai uzklausīšanai. Un man riebjās un patīk. Bet tas ir pareizi, nekā nepareiza tur nav, jo riebjās jau nevis klausīties un uzklausīt. Riebjās nesaņemt tikpat pretī, jo tad sanāk tādas šķības attiecības un ar laiku vairs arī klausīties negribas. Bet es te runāju par tādu klausīšanos, aiz kuras ir interese un uz/ticība un piedalīšanās.
Un vēl, kā es varu iet ar lepnu soli un teikt: " tā, tagad tik padodied, tagad tik visu darīšu,kā man liekas labi esam!"? Ar manu izklaidīgumu?! Un starp citu ego laipojot ar savu antisociālo dabu? Varbūt pagaidiet, kad būšu tajos gados, kad nekad vairs neprasīs dokumentus vīnu pērkot. Arī ne tuvredzīgie indieši. Varbūt tad mana personība būs izaugusi no literatūras utopijām un ilgām pēc mātes mīlestības. |
|
|