| |
[Feb. 19th, 2011|12:45 am] |
Cibā ir tāds visnotaļ vidēji vienots inteliģences līmenis un 'savējais' rakstības veids. Un cibas ieraksti man ir kļuvuši par tādu kā virtuālo neredzamo ģimeni. Bet ja nu man, piemēram, nemaz negribās iekļauties? Lai arī smīnu līdz un ciniskoju līdz, tomēr dvēsele ilgojas pēc kautkā, kas nav atsauču un ironijas pārpilns. Ak, nu jā - tādas iespējas savu domu nodošanā jau ir tikai hmm., nezi- spokiem un telepātiem? Bet nevirtuālajā pasaulē reizēm paliek tīri nelabi no cilvēkiem un arī brīnums par to cik daudz nekrietnības es pati esmu spējīga sadomāt - ak nē, ne jau izpildīt, nē, par laimi turos. Un tas viss no tā nelabuma - un vientulības. Bet ja pēc kārtas, tas šitā: aiz nepieciešamības pēc cilvēkveidīga kontakta un arī savdabīgas etnogrāfiskās pētniecības dēļ, es uzturu komunikāciju ar tādiem, ko nicinu. Pati būdama augstprātīga maita, jā. Bet nicinu dēļ dažādiem iemesliem - kas nu katram - un tā dēļ savukārt ar katru tikšanās reizi nepārvarami pieaug vēlme būt patiesai un aizmirst iejūtību, bet, teiksim, pateikt tam, kurš ,piemēram, sevi uzskata par neatvairāmu donžuānu un virtuozas matemātiski apgarotas gudrības paraugu, ka viņš ir nožēlojams, īss un lēni domājošs, nogalinoši garlaicīgs tips bez jebkāda seksapīla iezīmēm, kuram atkāpjas mati un draugi ir (kā arī visticamāk viņš pats) ir pimpji bez dvēseles. Ka viņš dzīvos savu dzīvi nožēlojami un tā arī aizies no tās. Un ne jau tā - vienā elpas vilcienā, bet ar spīdzinātāja baudu, lēnām izmetot frāzes, kas trāpa pa vārīgākajām apziņas kājstarpēm. Voila. Un tad ierunājas mana sirdbalss, kas saka, ka mīļā meitene, visticamāk jau viņš pats to visu zina un visiem saviem mazā cilvēka spēciņiem cenšās to noslēpt no citiem un varbūt pat pats par to aizmirst. Tava patiesības atklāsme būs tikai naida izpaudums, kas radīs rūgtumu un padziļinās esamības tukšumu gan tā cilvēka dzīvē, gan tavējā.
Bet ar tiem manā dzīvē, no kuru klātbūtnes un esamības pasaulē pildās dzīves labo lietu trauki, ir vispār sarežģīti. Un es varu derēt, ka arī viņiem reizēm paliek nelabi no cilvēkiem, tikai viņi ar to tiek galā daudz virtuozāk. |
|
|