| Dzīve pati aicina par raganu mācīties. |
[Oct. 10th, 2010|06:07 pm] |
Šonakt pa vidu visiem seksuālajiem sapņiem guļot pie ieslēgtas gaismas, pa pusvērtiem plakstiem vēroju zirnekli, kurš staipījās augšup lejup no manas improvizētās lustras. Tobrīd vēl nesapratu, kāpēc viš tā dar. No rīta vēl kafiju sadzērusies un grāmatu salasījusies jau biju aizmirsusi par šo, kad gandrīz saskrējāmies aci pret aci.
Viņš, kā izrādās, ir izlēmis tagad padzīvot pusceļā starp to pašu lustru un paklāju. Ierīkojis čaklu tīklu, aizsedzot man pieeju šujmašīnai un dvielim, sēž pats visai pacietīgs vidū.
"Dumjais zirneklis", es viņam saku. Viņš, tāds, visai liels un strīpainām kājām, ar filigrānu krustiņu uz muguras, tikai draudīgi salecas, kad piebāžu degunu pa tuvu.
Tā es tagad katru reizi, kad vajag pie skapja, ar trīcošu sirdi viņam eju apkārt. Interesanti un bailīgi reizē.
Gaidu Trolli vai Miriamu - gan palielīties, gan lai šie izdara melno izšvorņīšanas darbu manā vietā.
Kaut es varētu viņu kādā dzirā ievārīt, ko pret nelūgtiem ciemiņiem izsmidzināt. |
|
|