| Psihe tāda stabila. |
[Jul. 1st, 2010|03:36 am] |
Tajā aspektā stabila, ka regulāri ienāk prātā, ka nebūtu nemaz tik slikti tā vienkārši nomirt. Ne jau nu es kaut ko vairāk par smēķēšanu šajā sakarā darīšu, nekā. Bet tā doma ir pat ar visu to, ka nav depresijas un iet vispābā labi. Vai tas ir savādi? Ja ņem vērā, ka nekas no tādas nomiršanas nemainītos. Nekas daudz jau ne. Nu vienkārši nebūtu jādzīvo. Lūk vaļīga sociālā tīkla sekas laikam. Tie, kas man ir svarīgi tiek satikti tikai pāris reizes gadā vai retāk - un kopsummā tad sanāk, ka zaudētas tiktu kādas pāris tikšanās reizes. Draudziņam tāpat citas lietas ir svarīgākas un bez manis šis tīri labi dzīvotu, esmu pārliecināta. No kurienes tas tukšums? ļoti vienaldzīgs tukšums. Man šķiet, ka parasti cilvēki zin, ka ir vērtīgi. Es to galvenokārt neapzinos. Ar maziem, retiem īsiem izņēmuma brīžiem.
Bet pakļaujot šīs domas analīzei - ir divu veidu situācijas, kurās tās parādās. Viena ir, kad esmu uzņēmusies paveikt kaut ko, kas bezmaz vai prasa izlīst caur adatas aci - un tas notiek bieži mana maksimālisma dēļ. Tad paveicamais šķiet tik neiespējams, ka vieglāk šķiet vienkārši nomirt. Savukārt, ja pārstāju piešķirt pārāk lielo nozīmi rezultātam per se, tad tas viss mēdz pārvērsties priecīgā un aiZrautīgā darbīgumā.
Otra veida situācija ir, kad ir bezcerīgie kašķi ar draudziņu. Ja viņam ir uznācis manispievisavainošanas posms, kad jūtos bezspēcīga ko iebilst, jo tāda vainošana un apvainošana un nejauka izturēšanās parasti ir tik pēkšņa un ir tik sāpīga, ka nerodu spēkus apvērst to visu kājām gaisā kādā no jaukajiem veidiem un sliktākajā gadījumā aizstāvos ar pretuzbrukumiem vai labākajā - klusēju, ignorēju un gaidu, kad mainīsies laikapstākļi. Izstāstīt viņam, kā es jūtos, šajos gadījumos ir neiespējami, jo viņš tā vietā, lai sadzirdētu, pavērš to tā, it kā es vainotu viņu. Gluži histēriski. Tāpēc arī klusēju. Lai arī šķiet, ka arī šī taktika tiek tulkota kā vainošanas mehānisms. NU pārmetums jau tajā ir, protams. Bet vairāk tomēr neziņa kā tad īsti rīkoties un kur suns aprakts. Drausmīgi paralizējoši. Tadjau labāk nomirt, ne? hrr. Smieklīgi tomēr. |
|
|