| |
[Dec. 13th, 2009|10:34 pm] |
Kāpēc mēs ar mīļo brālēnu bērnībā šuvām leļļu ģimenes? Paplašinātas leļļu ģimenes dažādos variantos. Kapteiņa granta bērnu personāžus, tārpiņu ģimeni - jo lielāka, jo foršāk. Arī gumijas zvēriņus - tos mazos, cietos, no Dobeles, vācām maisiem. Šodienas atklāsme - jo mums pašām tāda bija - paplašināta ģimene, ar vecmāmiņām - uz abām veselām trīs, vectētiņiem, māsām, vecākiem, brālēniem un vēl ģimenes draugiem un viņu paplašinātajām ģimenēm. Sasodīti laimīga bērnība mums bija! iT sevišķi vasarās, kad abas mūsu ģimenes dzīvoja kopā vienā sētā. Atklāsme man tā bija tāpēc, ka jūtos šobrīd viena kā pirksts. Un dzīvoju ar sajūtu, ka tā ir bijis vienmēr un būs turpmāk. Nu vēl jau ir mana ģimene - vismaz lielākā daļa - bet nav vairs kopības. Katra paša ambīcijas un statusa meklējumi ir aizrāvuši katru uz savu pusi. Pirmais lūzums notika, kad nomira mana mamma - viņa bija vienkārša, jauka un darbīga, ar savu sirsnīgo pieklājību un esamību turēja visus kašķus rāmos, neredzamos grožos. Tik neredzamos, ka es tikai tagad sāku tos pamanīt - pēc desmit gadiem. Bet tas varbūt arī tikai mans personīgais nenobriedušais aklums. Un joprojām mani neliek mierā jautājums vai viņa bija laimīga, jo saprotu, cik spēcīgi tie groži bija jātur. Un tā viņa organizēja kopā ģimeni, marinēja gurķus negaisa pilnās tveicīgās vasaras pēcpusdienās un ilgojās kaut mans tēvs viņu vestu uz teātri un koncertiem un būtu kaut nedaudz romantisks un lai viņa varētu būt ne tikai sieva, māte un darbarūķis, bet arī vīra aplidota sieviete un meitu draiskais sabiedrotais. Cik gan tas ir briesmīgi - būt sievišķīguma iemiesojumam un labai kā marmelāde, kad neviens to tā īsti neredz un neatalgo ar atzinību un ak jel, palīdzību. Par šito es būtu ar mieru izciest simtiem rīkstes, ja vien tas kaut ko vēl varētu mainīt. Otrais lūzums šķiet pienāca šopavasar, kad aizgāja Jome - mūsu abu dumšputnu tēvu mamma. Arī viņa mūs, mazās palieciņas, vēl sasēja kopā. Viņas dzimšanas dienās pie galda, kad visi sēdējām, katrs no savas pasaules izrauti un apmulsuši, spēlējot ģimeni. No vienas puses spēlējām, bet no otras - caur viņu arīi bijām. Jo interese ir tā, kas piešķir jēgu - un viņai interesēja. Prasmīgas intervijas veidā viņa ātri un efektīvi uzzināja visus galvenos jaunos faktus un ja tie bija labi, tad tīksmīgi kacinājās, saukdama mūs par suskām, bet ja fakti bija raizīgi, tad uzmundrināja un iejūtīgi iedziļinājās, bet ja fakti bija pavisam nedroši un viņai neaptverami, kā piemēram slimība vai projām braukšana uz nenoteiktu laiku, tad viņa vaimanāja. Par mums, par sevi, par uztraukšanos.
Un vēl - kad cilvēks uzticās otram, tad ir tāda sajūta, ka sirdi ieliktu tam rokās. Tik trausli.
Viss šis tušu pludinošais prātojums ir, protams, ka pirmsasiņošanas ietekmēts. (Interesanti,ka ja šī būtu analogā dienasgrāmata, tad pludotu spalvas tuša, bet tagad var pludot tkai skropstu tuša..) Izraisītājs ir šī jocīgā diena, kad ar veseliem diviem cilvēkiem man bija sirds sarokošanās - un abi šie cilvēki man ir pārsteigums. Tāds, kā pērli brīnišķīgā pļavā augam atrast. Brīnišķīgas pļavas jau reti sanāk sastapt, bet tādas, kurās aug pērles - pavisam pavisam reti. Un tad šķiet, ka arī manī varētu augt kāda pērle - viņi piešķir jēgu esamībai, jo ir parādījuši ticību, ka tas, kas manī urd un izpaužas, ir vērtīgs. |
|
|