| |
[Nov. 14th, 2009|02:59 am] |
Ir tik atvieglojoši, kad atvainojas! Šodien pieredzēju, ka atvieglojoši arī tam, kuram atvainojas: Pirms pāris diennaktīm no rīta sešos virtuvē uztaisīju tēju, apskatījos, ka atkal ir mistiski izslēgta apkure, uzliku atpakaļ uz taimeri un pēc mirkļa lejā no savas istabas nonesās kaimiņš, zvērojošs, kliegdams, knēvelīgs un tik agresīvs, ka pat acis bija palikušas sarkanas. Tobrīd šausmīgi nobijos - ziniet kā tas ir - gremošana apstājas, muskuļi saspringst, asinis sakāpj galvā un iestājas reakcija - kauties vai bēgt. Izturēju. Paliku. Runāju. Runāju kā ar bērnu - stingri. Norādīju, ka viņš izturas agresīvi un kā tā taču nevar, nedrīkst pret cilvēkiem tā izturēties. Kad pateicu, ka esmu vīlusies viņā, viņš nomierinājās. Izskatījās pārsteigts. Beigās pat aprunājāmies par iemesliem,kāpēc viņš vislaik mums slēdz laukā apkuri. Bet tā tas arī palika - aizgājām katrs uz savu istabu. Es - ar sajūtu, ka tagad vajag tā kartīgi izraudāties, tā histēriski - jo biju piedzīvojusi uzbrukumu tomēr. Un ar domu, ka meklēju jaunu vietu, kur dzīvot, jo ar trakajiem un nesavaldīgajiem tik tuvu atrasties nevēlos.
Un šodien - šodien viņš atvainojās! Biju patiesi līksma! Tā kā zinu jau, ka viņam nav visi pieci mājās, tad tā atvainošanās patiesībā bija vienīgais, ko gaidīju - jo tas nozīmētu, ka viņš ir sapratis savas rīcības iespaidu. Cik jauki, cik lieliski! Arī nemaz neslēpu, cik ļoti priecājos par viņa atvainošanos, cik priecīgu un atvieglotu tā mani dara. Un viņš ir uz pusi vecāks kā es! Dieniņ, cik šeit tie cilvēki jocīgi. London znajķe - pitajetca ļudmi.
Bet jauna mītne ir sameklēta tikuntā. Vēl nepārvācos, tomēr backup ir. |
|
|