| Morriska sirds |
[Oct. 16th, 2009|02:26 pm] |
Negribas man par vinju domaat. Varbuut taa fonaa pailgojos minuutiigi, bet kad atceros ka satiekot jau atkal naaksies tikai klausiities, maat ar galvu un uzdot jautaajumus un izteikt uzslavas, ja vispaar gribeeshu lai tas laiks kaut cik cieshams sanaak. Un nevareeshu. Jo nevareeju jau pirms tam arii pagaajusho reizi un aizpagaajusho - nav man vairs intereses. Visa aizgaajusi un vietaa atnaacis apvainojums, ka mani, tik briinishkju un vienreiziigu, ha, nemiil taa kaa es gribeetu. Vai taa, lai es vismaz redzeetu.
Nu vo - un vai shitaa izskataas peec njerksteeshanas? Manupraat jaa. Ieshu sev iespert. Jo ir tachu zinaams, ka njerksteet nevajag. Esmu iista Morra, kas gaudo savu vientuliibas dziesmu naktii viena un auksta. Un tur, kur vinja apseezhas, nekad nekas vairs nevar augt. |
|
|