| Projekts bērns un konfekšu veikals. |
Mar. 4th, 2019|10:00 am |
Otrais piegājiens saldumu industrijai mums sanāca ne mazāk aizraujošs. Vismaz gan bērns, gan es bijām aizrāvušies ar spēli tik ļoti, ka pat nesanāca nomainīt lomas un viņš palika vislaik konfekšbuķika īpašnieka lomā.
Šoreiz sākām ar naudas sadalīšanu uz pusēm. Konfektes nebija pārāk dārgas, es varēju pirkt diezgan veiksmīgi.
"Man ar citronu, lūdzu!". "Te ir ar citronu, ļoti jauka, šī ir ar ķirbi un banānu, jā, bet šitā ir ar citronu un kokosriekstu un sarkano ābolu un zaļo ābolu. Un papīrīši ARĪ ir ēdami, ļoti garšīgi!" 100 gadus vecais konfekšu meistars turpināja figurēt kā kvalitātes arguments un lēnām pārņēma visu produkciju, kas, izrādās, no viņa vien nākot. Es saņēmu reklāmzvanus uz māju; pārliecinājās, ka ir garšojis un, ka nākšu vēl.
Tad es pārtapu par zagli, tādu sinbada laupītāju, un gāju "iepirkties". Zem paltrakiem ļoti veiksmīgi iešķūrēju visas konektes no zemajiem plauktiem kabatās, kamēr runājos ar saimnieku un stāstīju pasakas par to, ka vecais konfekšu meistars esot mans draugs, jā, no bērnības. Veikala saimnieks pat nepamanīja konfekšu nozušanu.
Kad gāju atkal kā cilvēks, nevis zaglis, izrādījās, ka veikals dod naudu arī. Izrādās, naudu veikals tikai paglabājot, esot vārdi uzrakstīti virsū, kuram kura nauda pieder. Bet konfekšu nozušana vēl nebija reģistrējusies. Gāju atkal kā zaglis, šoreiz ierosināju, lai dod konfektes uz kredīta, ar saimnieka laipnu atļauju sagrābos, un, uzmetot laupītāja aci un glumi ķirinot, aiztinos no veikala.
Saprotot, ka naudas koncepts dēlam tomēr ir visai neskaidrs, izdomāju pievienot namsaimnieka vizīti. Pieklājīgi, bet neatlaidīgi pieprasīju īres maksu. Veikala saimnieks man stāstīja, ka nauda neesot viņa, tā piederot pircējiem, kas nākšot pakaļ. Bet tad es teicu, ka nevar palikt veikalā, ja nemaksā īri. Laužoties un stāstot, kādas nekārtības radīšoties, ja būs jāizvācās no veikala, jo konfektes kā pa krānu turpināšot pienākt un krāšoties uz ielas, un lipšot visiem pie zolēm, tomēr sameklēja naudu ar padzisušākiem pircēju vārdiem un samaksāja.
Kad ierados veikalā atkal kā uzticamais pircējs, izrādījās, ka saimnieks tomēr tur zagli aizdomās, un raizējas, ka šis nemaz nenāks un nesamaksās. Nospriedām arī, ka esam palikuši draugi, un viņš teica, ka esot baigi forši dabūt konfekšu pārdevēju par draugu.
Beigās zaglim ierunājās sirdsapziņa un tas ieskrēja veikalā, nobēra visas sazagtās konfektes un lūdzot nesaukt policiju, aizskrēja.
Bet dēlam man brīnišķīga iztēle un sirds. Domāju, naudas konceptu mācīsimies uzmanīgi un lēnām, ļaujot realitātes permutācijām exsistēt. |
|