| Lam |
Aug. 5th, 2010|09:51 pm |
Nevaru nedomāt par to, ka daži kursabiedri, nu jau ex, labprāt būtu manā vietā. Nesūtot nevienam portfolio, sākt strādāt. Bet es nesaku, ka viņiem derētu tas, ko daru. Tas der man. Un lieliski, lieliski der! Šodien piemēram, darbā nevis strādāju, bet mācījos jaunu programmu. Lādoties un a grumpām pierē, modelēju sūdu, ko citā programmā uzšautu 10min. Un mans visdievīgākais priekšnieks varēja spīdēt un laistīties, rādot man priekšā kā šito darīt un kā to - es tikai sēdēju un blisinājos. Sen tik bezpalīdzīgi stulba nebiju jutusies. Bet tas lābi - tas lāabi, tas nozīmē, ka smadzenes staipās. Visskaistākais tajā visā ir šis te: viņš man tik ļoti uzticās, ka nevaru ļaut vilties. Un tādā veidā visas grumbas, darba sviedrus un 'vai es to varu' šaubas var pārdzīvot svētā mierā. Un tā ir laime.
Tomēr jāstrādā ātrāk. Man vajag sasniegt viņa līmeni, hehe. |
|