|
Jul. 3rd, 2010|03:04 am |
Ir divas lietas, ko labāk man neteikt.
Pirmā attiecas uz svaigi satiktiem cilvēkiem un tā ir: 'Ow, Tu man atgādini x vai y, bet varbūt klasesbiedreni' - Lai arī ko es atgādinātu kādam, šis teksts man pavēsta tikai un vienīgi to, ka tas cilvēks ir izlēmis mani iedalīt savu stereotipu klasifikācijā zem tēmas "tā tur" - tākā visticamāk, ka cilvēku, kura tipāžam tieku pieskaitīta, nezinu, man arī neko vairāk šāds paziņojums neizsaka. Un pēc šī paziņojuma 'esmu Tevi iedalījis', man zūd jebkāda vēlme turpināt sarunu.
Otrā lieta parasti notiek diskusiju laikā, kad otrs (un tas protams, ka visbiežāk ir mans ļoti iztēles bagātais draudziņš), izskaidro situāciju no sava redzespunkta, neaizmirsot paredzēt manu turpmāko reakciju. Vai arī maldīgi aprakstot esošo. Visbiežāk šāds paredzējums ir: 'un tagad, kad es (to un to), tu ņemsi un apvainosies (variācija - tu vienmēr apvainojies vai sadusmojies)'. Un rezultāts ir tāds, ka es ņemu un sadusmojos nevis tā dēļ, par ko ir bijusi diskusija, bet gan tādēļ, ka viņš ir manā vietā izlēmis, kā reaģēšu un neatkāpjas no šī lēmuma neparko. Loģiski izskaidrojumi, sākotnējs pozitīvisms un dzīvesprieks visi atkāpjas šādas stūrgalvības priekšā un viņš dabon, ko gribējis. |
|