prāta fotogrāfijas

Piektajā dienā aizejam pie Hasana, pasakām, ka viss bija wunderbar, un piesakāmies uz braucienu nākamajā dienā uz Ourikas upes ieleju (Atlasa kalni un tā). Tālāk dienu nolemjam izmantot, lai apskatītu kultūrobjektus pašā Marrakech. Atkal gājiens caur souqs, pēc tam dodamies uz Saadiešu kapiem. Sākumā mums ir grūti noorientēties, kur viņi ir, un kur mēs esam. Vēršamies pie policistiem, un tie mūs nedaudz apgaismo. Vēlāk jau atrodam arī. Aizejam, bet tur pārtraukums, nu neko, pagaidām turpat, pavērojam vietējos, un drīz jau arī ejam iekšā. Pēc tam caur smukām vietām dodamies uz El Badi pili. Jeb - pilsdrupām, pareizāk sakot. Tur diezgan izmērā iespaidīgas drupas, izstaigājam tās. Pa vidu iedobēs marokāņi ravē un grābsta apelsīnus, un kā es eju garām, tā darbs apstājas. Pilnīgi tā neērti palika. Uzkāpjam arī tornī, kur blakus stārķis ligzdu novijis, eksterjerā veiksmīgi izmantodams gan vecu kreklu, gan vēl visādu pilsētas drazu. Pēc tam atklājam, ka vienā pusē pilij vēl var ielīst - aizejam, un izrādās, ka tur var nolīst pazemē. Nokāpjam, pastaigājam, un kāpjam virszemē.

Vakarā vēlreiz ejam uz souqs, kur ir plāns nopirkt babouche - marokāņu čības, jeb kā vienā raidīklī viens marokānis teica - berber adidas. Souq’os, kur šās tirgo, visas sienas vienā laidā ar babouche. Pie viena piestājam, un, protams, that’s it - once you’ve stopped, Hasans klāt (Ok, šis gan nebija Hasans, šim bija kkāds jocīgs vārds, kuru neatceros). Nu neko, izmēros, izskatos, izvēlos vienas. Šis - 900 dirham. Tā-tā, mieru tikai mieru, jākaulējas. Es šim pretī - došu tevim 100 dirham. Un tā nu mazpamazam, šis vēl apsēdina mani, sak, nesteidzies, draudzen’, nosēžas pretī un man tik neērta sajūta, tāds psiholoģiskais terorists, johaidī. Beigās par 260 dirhamiem dabūju savas babouche, paspiežam rokas, abi priecīgi.