![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pats Dānijas brauciens pats par sevi gaužām jauks. apceļoju lielu daļu DK, vismaz redzēju ko vairāk par ierasto Kbh-Stovring-Aalborg utml.. Vispār forši - visas klintis, safari parks, Odense, Roskilde, utt.
bet tā grupa. tie cilvēki! nē nu, bija jau ok. bet brīžiem likās točna, ņemšu mantas un ar stopiem braukšu atpakaļ or something.
Līdzi arī ģimene ar bērniem. Tiem vajag Legolandi uz visu dienu. programmā paredzēts uz pusdienu. un tad tur sākās intrigas un aprunāšanas un aj-aj-aj. un ne tikai par to. bet nu labi, tas tā. Beigās izdomājām, ka lai jau šie brauc, pārējie brauksim kkur ar sabiedrisko. Gandrīz sanāca arī pie no_smoking iebraukt, bet beigās nikā. baigais nelaiks, tāpēc mēs uz tuvāku pilsētu..
tad mums tur viena krievu vecene pusceļojumu pukstēja, par visu un visiem un uz visiem. nekas nebija labi. uz fizisko vardarbību tendēta neesmu, bet reizēm tiešām likās,ka kāds te cietīs. kaut arī lielākoties man gan par to visu smiekli nāca, jo redzams, ka cilvēkam vnk kasīšanās pēc tas vajadzīgs.. beigās man kā dadzis pielipa un bija "zakit, miļumiņ, zeltiņ, berniņ, meitiņ...."
viens šoferis vispār baigākais draugs man. No sākuma jau nekas, pirmās dienas, vismaz ir kāds kas ar mani runājās un tā.. bet kad jams kkādā trešajā vakarā man bezmazvai mīlestībā atzinās.. nu ziniet. un visu laiku - kur es, tur tik paskaties, jau kkur lien tuvumā. beigās vienā vakarā sadzēros alu un izklāstīju visu ko es par šito domāju.
Tad vienu nakti ierodamies hostelī un no vienas istabiņas iznestas mantas (mēs tur 2 naktis dzīvojām). Tā, kas tur par administratori strādā, izvelkās un stāsta, ka esot bijis rezervēts. A bļin, iepriekšējā vakarā neviena vārda par to par nevarēja ieminēties. Nu neko, dabūju dāniski arī nedaudz palamāties. beigās jau viss ok, bērnu ģimeni laidām gulēt savā istabiņā un "personāls" gājām gulēt galda tenisa istabā. atbrauca arī hosteļa šefs, bet līdz tam jau viss vairāk vai mazāk jau bija clear.
Pēdējās dienas jau viss bija ok. Visi nomierinājās, vairs nekasījās un arī man sirds mierīga.
Principā daži braucēji pamanījās vārdos izteikt visu - "Lai dievs stāv klāt, ja es vēlreiz kādu krievu ņemšu līdzi ekskursijā" /"Lai es vēl kādreiz šitādā veceņu kompānijā kkur vēl brauktu? da nu nahuj, - nekad!"
p.s. atvainojos, protams, par haotisko stāstījumu..
bet tā grupa. tie cilvēki! nē nu, bija jau ok. bet brīžiem likās točna, ņemšu mantas un ar stopiem braukšu atpakaļ or something.
Līdzi arī ģimene ar bērniem. Tiem vajag Legolandi uz visu dienu. programmā paredzēts uz pusdienu. un tad tur sākās intrigas un aprunāšanas un aj-aj-aj. un ne tikai par to. bet nu labi, tas tā. Beigās izdomājām, ka lai jau šie brauc, pārējie brauksim kkur ar sabiedrisko. Gandrīz sanāca arī pie no_smoking iebraukt, bet beigās nikā. baigais nelaiks, tāpēc mēs uz tuvāku pilsētu..
tad mums tur viena krievu vecene pusceļojumu pukstēja, par visu un visiem un uz visiem. nekas nebija labi. uz fizisko vardarbību tendēta neesmu, bet reizēm tiešām likās,ka kāds te cietīs. kaut arī lielākoties man gan par to visu smiekli nāca, jo redzams, ka cilvēkam vnk kasīšanās pēc tas vajadzīgs.. beigās man kā dadzis pielipa un bija "zakit, miļumiņ, zeltiņ, berniņ, meitiņ...."
viens šoferis vispār baigākais draugs man. No sākuma jau nekas, pirmās dienas, vismaz ir kāds kas ar mani runājās un tā.. bet kad jams kkādā trešajā vakarā man bezmazvai mīlestībā atzinās.. nu ziniet. un visu laiku - kur es, tur tik paskaties, jau kkur lien tuvumā. beigās vienā vakarā sadzēros alu un izklāstīju visu ko es par šito domāju.
Tad vienu nakti ierodamies hostelī un no vienas istabiņas iznestas mantas (mēs tur 2 naktis dzīvojām). Tā, kas tur par administratori strādā, izvelkās un stāsta, ka esot bijis rezervēts. A bļin, iepriekšējā vakarā neviena vārda par to par nevarēja ieminēties. Nu neko, dabūju dāniski arī nedaudz palamāties. beigās jau viss ok, bērnu ģimeni laidām gulēt savā istabiņā un "personāls" gājām gulēt galda tenisa istabā. atbrauca arī hosteļa šefs, bet līdz tam jau viss vairāk vai mazāk jau bija clear.
Pēdējās dienas jau viss bija ok. Visi nomierinājās, vairs nekasījās un arī man sirds mierīga.
Principā daži braucēji pamanījās vārdos izteikt visu - "Lai dievs stāv klāt, ja es vēlreiz kādu krievu ņemšu līdzi ekskursijā" /"Lai es vēl kādreiz šitādā veceņu kompānijā kkur vēl brauktu? da nu nahuj, - nekad!"
p.s. atvainojos, protams, par haotisko stāstījumu..