IM BACK :) Tev nu gan prasības :0 Lielā poga jau nopustējusi :)

Pēdējās 3 nedēļas biju pazudis laukos. Mana vecmamma jau 4 mēnešus ir uz gultas un šajās dienās nebija neviena, kas viņu pieskatītu. Vakar vakarā tikai atbraucu un sāku pārdomāt, vai neesmu kaut ko skolai nopirkt aizmirsis :)

Visskumjāk ir noskatīties kā cilvēks cenšas un galvenais tic, ka vēl spēs celties un dzīvot kā agrāk, bet ārsti jau pirms pusgada nebija mums devuši nekādas cerības, pat nepareizu diagnozi bija noteikuši un kādu laiku mēs omi ne tā kā vajag ārstējām :( Kad vecmammu vedām uz Rīgu pie mammas māsas, viņa ar tādu prieku un izbrīnu skatījās uz savu dārzu, kuru nav redzējusi jau pāris mēnešus, ka likās, ka kaut nu brīnums tomēr notiktu un viņa atkal spētu staigāt un vasarās no rīta, pirms es vēl neesmu piecēlies, salasītu man zemenes, kuras es ar pienu brokastīs varētu ar kāru muti apēst.
Vēl dīvaini ir skatīties, kā cilvēks no gulēšanas arī mazliet jūk prātā,piemēram, viņa zaudē telpas izjūtu - dažreiz viņa man pasūta pusdienās kādu ēdmaņu, kuras mums mājās nav, bet viņa saka, ka to var dabūt nokāpjot lejā uz slimnīcas ēdnīcu... Skumji. Problēmas sākās no tā, ka viņa kā jau vecs cilvēks, ārstiem neuzticoties, negribēja braukt pārbaudīties,
jo domāja, ka tās sāpes ir reimatisms vai ostrohondroze...izrādījās, ka tā nebija.
Jau tagad paldies ka uzklausīji, tagad atkal sapratu, ka vajag par problēmam runāt vai arī..rakstīt, tad kļūst tā vieglāk, kad izkrata sirdi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

baigi gribaas Tev te ritiigi kko saraxtiit, bet paaraak liela sveetku sajuuta iekshaa, negribu domaat par skumjaam lietaam- piedod!
bet sirdi tieshaam vajag izkratiit& pietam pamatiigi!

(Reply to this) (Parent)