| 9. diena (atkāpe) |
[26. Okt 2007|20:23] |
Rīts tramvajā.
Es saduros ar skatienu. Tas liekas silts un maigs. Tumšas acis, glīta, mīlīga seja, gandrīz nemanāms, bet viltīgs smaids. Virs saburzītajiem matiem raiba cepure, kas slēpj mežonīgās nakts pēdas. Viņa zaļā jaka man atgādina pavasara zāles svaigumu. Liekas, ka viņš smaržo pēc piparkūkām. Tas viņam piestāvētu. Un man uzreiz gribas viņam uzticēties.
Starp mums ir 10 soļu un vismaz 30 cilvēku, bet mēs joprojām raugāmies viens otrā. Nav pat mulsuma, tikai klusa un dziļa patiesība.
Pēkšņi sev apkārt sajūtu briesmīgu smaku, ietinu seju šallē un cenšos nenosmakt. Arī meitene blakus dara tāpat. Joprojām skatos uz viņu un saku:"Lūk, kādēļ mēs nevaram runāt - te ir vēl 100 cilvēki ar uzpūstiem vēderiem." Viņš saprot un mēs abi sākam smieties.
Es pieceļos un spraucos cauri cilvēkiem viņa virzienā. Te ne tikai smaržo labāk, te labāk saskatāmas arī viņa acis. Tagad tikai 2 soļi mūs šķir. Mēs abi smaidām. Es nedaudz nosarkstu. Mulsums, bet tomēr tik patiess.
Tramvajā iekāpj mana paziņa. Viņa nostājas starp mums un cenšas ar mani uzzsākt sarunu. Tomēr es neļauju viņai izjaukt mūsu divvientulīgo klusumu. Pēc brīža viņa saprot, smaida.
Vēl pēc minūtes tramvajs apstājas. Siltās acis palūkojas uz mani un saka:"Bija neizsakāms prieks ar Tevi iepazīties..." Viņš izkāpj. Es palieku. Bet pat stikls nav šķērslis viņa siltajam skatienam. Viņš mani pavada un uz atvadām pat nedaudz pamāj.
Un es zinu, ka Tu atkal kādreiz klusi gaidīsi mani tramvajā. |
|
|
| |
[26. Okt 2007|20:54] |
Un jau atkal man ir nenormāli bail. Tas jau ne uz brīdi nepazūd, tikai noslēpjas aiz kādas citas domas. Bet nu esmu viena, un vairs nav aiz kā slēpties.
Tagad jau bailes ir lielākas, jo tām nāk klāt jaunas. Tās mani beidz nost, jo es nesaprotu, ko darīt. Klusēt un norīt? Un cik ilgi? Līdz sastapšos ar tām aci pret aci un zaudēšu cīņā? Skaļi kliegt un lūgt pēc palīdzības? Nē, to arī nevar, jo zinu, ka manas bailes vēl vairāk nobiedēs kādu citu.
Un virs šīm "mazajām" bailēm nostājas vēl kāda - bailes par to, ka sev kaut ko nodarīšu. Kādēļ? Jo bail.
Un nesoliet man palīdzēt, vai mani mierināt. Nav jau ko palīdzēt un nav jau no kā nomierināt. Tās ir bailes. Neracionālas. Un tām nav risinājuma. |
|
|