| 8. diena |
[25. Okt 2007|19:18] |
ir dienas, kad nekam vairs nav spēka. Ķermenis kustās gausi un nelabprāt, prāts savdabīgā "brīvdienu režīmā". Uz priekšu dzen tikai... Vai kaut kas vispār dzen? Varbūt tikai atbildības sajūta knapi stumj uz priekšu. Viss notiek kā palēninātā filmā. Es zinu, ka manī ir rezerves, ar kurām varētu uztaisīt pat valsts revolūciju, bet man žēl sevi mocīt un tās meklēt.
Kafija un šokolāde. Prāts saka, ka tam jāpalīdz. Kuņģis saka, ka tā bijusi ļoti muļķīga doma.
katra skaņa, katrs pieskāriens, katrs manis izteiktais vārds sāp, jo prāts visu uztver lēnām, bet mulsinoši asi. Autopilota analīze visam. Smalka.
p.s. - aiz manis sēž mana brāļa acis. To ir grūti izturēt. |
|
|
| 8. diena (atkāpe) |
[25. Okt 2007|22:58] |
Tramvaja pieturā stāv "Pradas meitene". Gaiši blondi mati, apaļi, sārti vaigi, baltas botiņas, novazāts mētelītis un milzīga ķeša pie sāniem, kas dod viņai viņai vārdu "Pradas meitene". Zobos "Pradai" cigarete; tā izaicinoši pūš dūmus pa labi un pa kreisi. Arī košļeni tā žļambā kā brūnaļa pērnā gada zāli. Viņai kustoties, iemirdzas pirksti. Sāku pārdomāt, vai viņai tomēr labāk nepiestāvētu vārds "Gredzenu pavēlniece".
Dusmīgs skatiens uz manu pusi. Liekas, viņa jūt, ka par viņu rakstu. Par to, ka manās acīs viņa ir tirgus sieva, kas lepni kladzina savu viltoto vārdu - "Prada". |
|
|
| 8. diena (atkāpe) |
[25. Okt 2007|23:09] |
Es iekāpju pustukšā tramvajā, kas mani tumsā ved mājup. Man pretim nosēžas Pusmūža Vīrietis piepūstā vējjakā, ko uz ielām pārdod par 10 Ls gabalā. Es paskatos uz Viņu. Viņš uz mani. Smaids atplaukst Viņa sejā, tajā nav 1 zoba. Izskatās, ka viņš vēlas uzzsākt sarunu, bet es paspēju ātri novērst savu skatienu uz telefona ekrānu.
Pēc mirkļa es dzirdu, ka no viņa puses sāk nākt dīvaina, skaļa skaņa. Tas izrādās Vīrieša telefons, ko Viņš tur rokās. No vecā aparāta skan vīrieša un sievietes dialogs krievu valodā. Vecis rēc, sieviete sāk kliegt, bet nav saprotams, viņai sāp, vai viņa bauda. Es pagriežu seju pret logu, bet stiklā ieraugu, ka Pusmūža Vīrietis ņirdz un ik pa laikam uzmet gaidpilnu skatienu uz manu pusi, lai redzētu, kāda ir mana reakcija uz dzirdēto.
Es paslēpju seju rokās, jo nespēju vairs ilgāk novaldīt smieklus. Es nesaprotu, kas skan telefonā, tādēļ nesmejos par to. Man smiekli nāk par Viņu.
Ieraksts beidzas. Es joprojām esmu aizgriezusies, bet stikla atspulgā paslepus Viņu vēroju. Viņš izskatās vīlies, ieraksts uz mani nav atstājis paredzēto iespaidu, un sarunu uzsākt nav izdevies.
Visu atlikušo ceļu viņš brauc pagriezis muguru. |
|
|