| |
[3. Nov 2011|19:05] |
Man patīk tie īpašie brīži ar Pogu, kas ir tikai mūsu.
Kad, piemēram, divatā bijām pilnīgi tukšā, bangojošā jūrmalā ar spožu sauli un 3 deltaplāniem virs galvas. Es ekspresīvi atdarināju viļņus un viņa mani vienkārši mīlēja. Vai kad virtuvē uzlieku muziku un dejoju viņai, kamēr Poga pilnā kaklā par mani smejas. Tieši tie sīkumi jau veido to laimīti.
P.s. - Man patīk,ka Poga ēd jogurta pudiņa gabaliņus un kāds viņai iekrīt arī klēpī. Tie tad tiek man. Šovakar viņa man atvēlēja veselu pus bļodiņu. :) |
|
|
| Vispār ir! |
[26. Okt 2011|20:09] |
Es nācu palielīties.
Man ir lieliska dzīve. Brīnišķīgs vīrs, ar kuru varu ik dienas lepoties un mācīties mīlēt tikai arvien vairāk. Fantastiska meita, kas nedēļas laikā iemācījusies skraidīt un katru vakaru ielien pie manis dīvānā lai padauzītos un pamīļotos. Man ir jauns, daudzsološs darbs ar patīkamiem kolēģiem. Ar tādu mājvietu, kā man droši vien arī katrs otrais students nevarētu palielīties.
Zinu, ka joprojām ir cilvēki, kas grūtā brīdī man palīdzēs jebkurā diennakts laikā. Atrodas arī tie, kas atgādina, cik forša es esmu.
Sev esmu ieguvusi arī lielu pacietību un izskatās, ka būšu iemācījusies arī atvainoties, kad esmu uz kādu apvainojusies.
Jā, viss ir labi. Man ir forša dzīve! |
|
|
| |
[14. Jun 2011|16:11] |
aizstāvēšanās, apelācijas komisija, mācību prorektors, atkārtota apelācijas komisija, atkal mācību prorektors... Cīņa par sarkanu diplomu nav patīkama. Šodien jūtos nedaudz kā izvārtīta mēslos (lai gan būtībā tam pat nav īsta iemesla). Vairākas reizes šodien likās, ka gribu raudāt un nācās dikti saņemties. Vēl tagad kaut kā iekšēji viss nedaudz trīc. Mēģināju to ārstēt ar saldumiem. Nelīdz. Vents arī nepalīdzēja. Var jau būt, ka jāpiedzeras, bet jūtu, ka jau ar pirmajiem malkiem alkohols mani sakaus. Tagad mēģināšu liepziedu tēju, muļķīgus seriālus un vilnas zeķu adīšanu. Ceru, ka šāda meditācija mani beidzot nomierinās. Laikam jau pus gada laikā šis tas ir sakrājies.
P.s. - nekad nedomāju, ka to teikšu, bet šodien iekš VFF Kūle bija sakarīgākais cilvēks, ar kuru man bija iespēja parunāt. |
|
|
| |
[27. Maijs 2011|16:43] |
|
Man liekas, ka viss ir vienkārši nenormāli forši. Un man pēkšņi visur arī baigi veicas! Tas tā ir visiem, kad tiek nodots BD? |
|
|
| |
[25. Maijs 2011|17:40] |
Pirms pāris stundām nodevu. Tagad sajūta, ka visa dzīve izmainījusies - vairs nav neviena stulba pienākuma, kura dēļ man kaut kur iekšā varētu gruzdēt vainas sajūta, brīžos, kad atļaujos atpūsties vai neko nedarīt. Nezinu, pēkšņi vienkārši viss liekas daudz gaišāks! :) Un vienīgais uzdevums, kas atlicis, ir pieņemt dzīvē turpmāk foršus lēmumus un tā skaisti padzīvot. :) Nu, vismaz šobrīd tā liekas.
Vēl šīs dienas lielais prieks bija mans brālēns ar savu draugu, kurus neplānoti izdevās satikt un pavadīt kopā pus dienu. Sen nebiju tik gaišus, pozitīvus un laimīgus cilvēkus redzējusi. Ja kādreiz man likās, ka brālēns drīz sāks izskatīties pēc pseido gangstera, tad šobrīd viņš tam ir pilnīgs pretstats un dzīvi uztver tieši tik viegli, kā nepieciešams. Forši, tiešām forši! Un vēl, viņa draugam dikti, dikti iepatikās Poga. Nu tā, ka bija pat žēl iet prom. Varbūt pat man uzradīsies jauna auklīte. Hi hi hiii :) |
|
|
| |
[3. Maijs 2011|11:19] |
|
Bah, kā es šodien nevaru saņemties, nevaru saņemties, nevaru saņemties. Gribu zem segas, siltumā, un viss! Beee :( |
|
|
| |
[28. Apr 2011|21:24] |
Es šobrīd jūtos pilnīgi pārsteigta par sevi. Atradu tiešām lielisku grāmatu par Frēgi un beidzot man liekas, ka bija klikšķītis un es tiešām sāku arī izprast, kas tam vecim pa fišku tur bija apakšā. Tagad var lasīt filosofiju ar tādu pašu aizrautību kā daiļliteratūru.
Vienīgā lielā vilšanās, ka saprotu - mans darba vadītājs Frēgi pārzina tik primitīvi, ka labo mani teikto uz nepareizu versiju. Tā tiešām ir negaidīta vilšanās. |
|
|
| |
[21. Apr 2011|12:32] |
Pogai sācies `grūtais vecums`. Nespēj vēl visu dienu pavadīt nomodā, jo nāk miegs, bet saprot, ka gulēt ir grēks, jo būt nomodā ir daudz interesantāk. Tā viņa visu laiku tagad izcīna kaujas ar miegu.
Kaut mēs beidzot saprastu to pašu, ko viņa - cik fascinējoša un interesanta var būt ikdiena. |
|
|
| |
[14. Apr 2011|16:45] |
|
Jūtos nedudz sašutusi. Es taču nevienā brīdī neteicu, ka tagad gribu būt pieaugusi. |
|
|
| |
[12. Apr 2011|22:57] |
|
Ja Tevi nosēdinātu blakus "bumbai ar laika degli", bet Tu nezinātu, vai tā ir palaista, ko Tu darītu, ja aizmukt nav iespējams? Tēlotu sapieri, lai gan zini, ka ar veiksmi nedraudzējies vai dejotu tai apkārt, ar domu - kā būs, tā būs? |
|
|
| |
[10. Apr 2011|11:23] |
|
Pieļauju domu, ka vakar bija pirmā un arī pēdējā pārsteiguma ballīte Kristam, ko uzņemos plānot. Paturēt no viņa kaut ko noslēpumā ir neizsakāmas mokas. |
|
|
| |
[4. Apr 2011|21:20] |
|
Ja esmu ļoti pacietīga, reizēm tomēr izdodas sagaidīt tos brīžus, kad ir pilnīgi redzams, kā virs Krista galvas iedegas spuldzīte. Ir ideja, un tā ir jāīsteno. Viņš sāk darboties kādas 2 reizes ātrāk, ļoti koncentrēti un kaut kā iedvesmojoši, un tas ir neatkarīgi no tā, kas ir pati ideja. Viss, ko viņš pēkšņi sāk darīt liekas tik garšīgs, ka gribas piedalīties. Tā ir bijis gan ar kurpju plauktiņa gatavošanu, gan ar kārumsieriņu atdarināšanu, gan konfekšu egles taisīšanu. Šobrīd viņš pēkšņi sāka cept lavašus. Visa māja smaržo pēc olām, un virtuve noputējusi miltiem. Pats viņš izskatās kā tāds Mikelandželo, kas mēģina no akmens ietvara atsvabināt skulptūru. Love it! :) |
|
|
| Aprīļa Mango |
[1. Apr 2011|10:50] |
|
Krists man tikko uztaisīja tēju ar mango. Forši, paskatos tējā - tiešām ar mango gabaliņiem. Līdzko liku vienu tādu mutē - HA! Izrādās KARTUPELIS! :D |
|
|
| ēst |
[26. Mar 2011|09:40] |
Patīk tās reizes, kad ledusskapī palikušas pirmajā brīdī, šķiet, ka nesaderīgas lietas, un tomēr tu atļaujies noriskēt, saliec tās kopā un iznāk kas tiešām interesants un garšīgs.
Tā vakar pusdienās tiku pie jauniem salātiem - rucolla + redīsi (ar visām lapām) + vārīti turku zirņi + vārītas bietes + puravs + lociņi + samaltas sēklas un rieksti + eļļa + Vorčesteras mērce + sāls un pipari. Vienkārši dievīgi!
Un šorīt brokastīs - tie paši turku zirņi ar biezpienu, lociņiem, diedzētiem graudiem un sāli. Un atkal jau super!
Forši, ka tomēr vēl atrodas mirkļi, kad iespējams dzīvē improvizēt. |
|
|
| |
[25. Mar 2011|11:51] |
|
Šodien nekam nevaru saņemties, tādēļ vienkārši blenžu datora ekrānā un pat neizliekos, ka kaut ko darītu. Un nejūtos par to vainīga. |
|
|
| |
[15. Mar 2011|20:11] |
|
Bah, esmu tik dusmīga, ka nespēju pat koncentrēties mācībām! Grrrr |
|
|
| |
[23. Feb 2011|13:33] |
|
Starp manām baltajām sienām beidzot ir arī skaņa. Edward Shearmur. BEIDZOT! Nu BEIDZOT ir kā mājās. :) :) :) :) :) :) |
|
|
| |
[10. Feb 2011|12:35] |
|
Par spīti tam, ka laukā ir vienkārši fantastisks laiks, nespēju saņemties, lai beidzot sāktu darīt ko jēdzīgu. Ja ir sajūta, ka dots visas pasaules laiks un nekādi termiņi vai dedlaini neeksistē, tad mēdz zust arī nepieciešamība kaut ko īpaši darīt. |
|
|
| |
[30. Jan 2011|19:06] |
Tikko no mums aizgāja 2 četrgadīgi bērni. 2 stundu laikā tika salauztas durvis, norauti aizkari, izjaukta un izārdīta mantu kaste, un tagad, protams, staigājot pa māju, varu pa grīdu lasīt siermaizīšu paliekas. Šie bērni, starp citu, ir ļoti mierīgi, sarunājas čukstus, netaisa haju un iespēju robežās klausa. Jēj! Esmu sajūsmā! Nevaru sagaidīt, kad Poga būs tik liela, lai arī uz sienām spaidītu neeksistējošas podziņas, virinātu ciet un vaļā durvis un ik pēc minūtes komentētu:"Es ar liftu atbraucu uz 7.stāvu."
UPD: Tikko atradu noslēptās mantiņas. Termosā! :) |
|
|
| |
[20. Jan 2011|23:58] |
|
Mans tētis jau 2 vakarus pēc kārtas ierosināja spēlēt Katanu. Izskatās, ka Poga viņu pozitīvi ietekmē. Šodien viņš vispār ir viņas favorīts. Kādas 15 min no vietas pilnīgi aizelsusies smējās par viņa mīmikām. Diezgan forši. :) |
|
|