Supremacy 1914, 35 diena ...
« previous entry | next entry »
Nov. 11th, 2010 | 03:58 pm
Lībija lēnām, bet mērķtiecīgi tika apvienota zem viena karoga. Mazliet atpūtāmies un attīstījām valsts iekšējo infrastruktūru. Gluži, kā Krišjāņa Voldemāra laikos, Latvijā, visā piekrastē tika saceltas ostas un būvētas kuģu būvētavas.
Iekarojām Austrum-Alžīriju. Tas nebija grūti, tikai 10 provinces. Bet pēc tam mums ceļā stājās jau Rietum-Alžīrijas impērija. Rietum-Alžīrijai, kuru orģinālais spēlētājs pameta agri spēles sākumā, bija neveiksmīgi uzbrukusi gan Spānijas, gan Marokas spēlētāji. Spānija tika sveikā ar pāris zaudētām armijām, toties Marokai klājās jau nepatīkamāk - Rietum-Alžīrijas AI sāka uzbrukumu un spēlētājs zaudēja vienu provinci pēc otras. Rezultātā Rietum-Alžīrija bija izplētusies par vairāk kā 20 provincēm.
Pa to laiku mans tuvākais, aktīvais konkurents, Arābija turpināja ekspansiju kartes Austrumos. Iekarojis visu Anatolijas pussalu, šķērsojis bosfora jūras šaurumu un ieņēmis Konstantinopoli šis spēlētājs jau uzsāka ofensīvu arī Grieķijai.
Grieķu spēlētājs sāka izmisīgu pretestību, bet, diemžēl, stratēģis no viņa vājš. Zaudējis vairākas teritorijas, Grieķis it ka meklēja alianci ar mani (piedāvāja redzēt savu karti, utml). Par ko pretim viņam piedāvāju pāris resursus un dažas armijas, bet tās pašas viņš īsti nemācēja izmantot. Pie tam, Arābiem jau bija kara flote ar kuru tie mērķtiecīgi bombartēja visu, kas bija sasniedzams no jūras un šādi tika noslaucītas visas Grieķu pilsētas, faktiski bez zaudējumiem no Arābu puses.
Tikmēr Amerikas ziemeļos ir izvirzījusies vadībā Ziemeļkanādas impērija. Ziemeļkanādai uz šo brīdi jau ir pat vairāk armijas un provinces neka man. Un visam pa virsu, tā ir nolēmusi izcelties Eiropas kontinentā un iekarojusi Angliju (ar visu Īriju).
Ja skatamies stratēģiski, tad esmu starp diviem spēcīgiem spēlētājiem - Arābiju austrumos, tepat blakus, un Ziemeļkanādu, mazliet tālāk, Rietumos. Ceturtais, lielais spēlētājs ir Ziemeļkrievijas spēlētājs, kurš gan būtiski atpaliek no mums visiem.
Šinī situācijā es esmu pieņēmis lēmumu, sākt ofensīvu un paralizēt tālāko attīstību savam arābu kaimiņam. Viņam ir četri, izkaisīti līnijkuģi. Man ir koncentrēta, piecu Līnijkuģu armāda un rezervē tuvojas sestais. Un būvējas vēl kādi četri vai pieci, paralēli. Mans plāns ir iznīcināt Arābu izkaisīto floti, iznīcināt divas viņa vienīgās kuģuvūves un palēnām sākt nīcināt visu viņa piekrastes infrastruktūru, lai sagatavotos vēlākam karam. Pirmās viņam atņemšu visas, stratēģiski svarīgās, vidusjūras salas.
Es ceru, ka man izdosies viņa attīstību nobremzēt, bet karš ar viņu būs ilgs un nogurdinošs.
Bet man šķiet, man nav izvēles. Cerēt par to, ka Arābija sakausies ar citiem lielajiem spēlētājiem ir gandrīz nekādas, jo Ziemeļkrievija ir vēl tālu, un Ziemeļkanāda - vēl tālāk.
Šis ir liels risks, jo ja man izdomā uzbrukt Ziemeļkanāda, tad divās frontēs cīnīties būs grūti, pie tam, Kanādai ir spēcīgāka armija, nekā man. Vienīgi flote man pagaidām ir lielākā no visiem.
Iekarojām Austrum-Alžīriju. Tas nebija grūti, tikai 10 provinces. Bet pēc tam mums ceļā stājās jau Rietum-Alžīrijas impērija. Rietum-Alžīrijai, kuru orģinālais spēlētājs pameta agri spēles sākumā, bija neveiksmīgi uzbrukusi gan Spānijas, gan Marokas spēlētāji. Spānija tika sveikā ar pāris zaudētām armijām, toties Marokai klājās jau nepatīkamāk - Rietum-Alžīrijas AI sāka uzbrukumu un spēlētājs zaudēja vienu provinci pēc otras. Rezultātā Rietum-Alžīrija bija izplētusies par vairāk kā 20 provincēm.
Pa to laiku mans tuvākais, aktīvais konkurents, Arābija turpināja ekspansiju kartes Austrumos. Iekarojis visu Anatolijas pussalu, šķērsojis bosfora jūras šaurumu un ieņēmis Konstantinopoli šis spēlētājs jau uzsāka ofensīvu arī Grieķijai.
Grieķu spēlētājs sāka izmisīgu pretestību, bet, diemžēl, stratēģis no viņa vājš. Zaudējis vairākas teritorijas, Grieķis it ka meklēja alianci ar mani (piedāvāja redzēt savu karti, utml). Par ko pretim viņam piedāvāju pāris resursus un dažas armijas, bet tās pašas viņš īsti nemācēja izmantot. Pie tam, Arābiem jau bija kara flote ar kuru tie mērķtiecīgi bombartēja visu, kas bija sasniedzams no jūras un šādi tika noslaucītas visas Grieķu pilsētas, faktiski bez zaudējumiem no Arābu puses.
Tikmēr Amerikas ziemeļos ir izvirzījusies vadībā Ziemeļkanādas impērija. Ziemeļkanādai uz šo brīdi jau ir pat vairāk armijas un provinces neka man. Un visam pa virsu, tā ir nolēmusi izcelties Eiropas kontinentā un iekarojusi Angliju (ar visu Īriju).
Ja skatamies stratēģiski, tad esmu starp diviem spēcīgiem spēlētājiem - Arābiju austrumos, tepat blakus, un Ziemeļkanādu, mazliet tālāk, Rietumos. Ceturtais, lielais spēlētājs ir Ziemeļkrievijas spēlētājs, kurš gan būtiski atpaliek no mums visiem.
Šinī situācijā es esmu pieņēmis lēmumu, sākt ofensīvu un paralizēt tālāko attīstību savam arābu kaimiņam. Viņam ir četri, izkaisīti līnijkuģi. Man ir koncentrēta, piecu Līnijkuģu armāda un rezervē tuvojas sestais. Un būvējas vēl kādi četri vai pieci, paralēli. Mans plāns ir iznīcināt Arābu izkaisīto floti, iznīcināt divas viņa vienīgās kuģuvūves un palēnām sākt nīcināt visu viņa piekrastes infrastruktūru, lai sagatavotos vēlākam karam. Pirmās viņam atņemšu visas, stratēģiski svarīgās, vidusjūras salas.
Es ceru, ka man izdosies viņa attīstību nobremzēt, bet karš ar viņu būs ilgs un nogurdinošs.
Bet man šķiet, man nav izvēles. Cerēt par to, ka Arābija sakausies ar citiem lielajiem spēlētājiem ir gandrīz nekādas, jo Ziemeļkrievija ir vēl tālu, un Ziemeļkanāda - vēl tālāk.
Šis ir liels risks, jo ja man izdomā uzbrukt Ziemeļkanāda, tad divās frontēs cīnīties būs grūti, pie tam, Kanādai ir spēcīgāka armija, nekā man. Vienīgi flote man pagaidām ir lielākā no visiem.