D[ra]kone -

Lai arī sabiedrības viedoklis noslējies par labu KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam, ja Saeimas deputātiem būs jālemj par viņa atstādināšanu, tautas priekšstāvju vairākums var nobalsot "Par". Šī būtu viena no tām reizēm, kad slēptā balsojuma rezultāti būtiski atšķirtos no publiski deklarētajiem.

Kāpēc šāds pieļāvums?

Reklāma

Pirmkārt, citam vairāk, citam mazāk, bet nepatiku pret KNAB pārbaudēm ir pamats izjust teju vai ikvienam Saeimas deputātam un viņa pārstāvētai partijai. Vieni tiesā cenšas apstrīdēt iepriekšējās vēlēšanās ieguldīto līdzekļu atbilstību noteiktām likumu normām (un vienlaikus aktīvi uzkrāj līdzekļus gadījumam, ja nāktos atmaksāt pārtēriņu), citi cietuši no apšaubāmiem ziedotājiem. Vēl kādam ir pamats satraukties par savu sponsoru godaprātu likuma priekšā.

Otrkārt, slēptajā balsojumā ir tā lieliskā iespēja neatklāt savas patiesās intereses vadīto rīcību. Tā vienkārši - nobalso "kā vajag", iziet pie medijiem un apliecina, ka balsojis "kā tauta vēlas". Nevainīgu skatu jāspēj saglabāt vien pāris dienas - kamēr pāriet mediju un sabiedrības šoks par notikušo. Par to, ka šāda divkosība dažam labam politiķim nav sveša, diemžēl jau esam paspējuši vairākkārt pieredzēt...

Treškārt, atšķirībā no valdības lemtā, Saeimas balsojums ir neapstrīdams. Lai kāds būtu vai nebūtu tā pamatojums. Iespējams, ka šī brīža situācija tiek uztverta kā sāpoša zoba izraušana - viens mirklis būs vēl nepatīkamāks par pašreizējo, taču tad iestāsies ilgi gaidītais miers. Tātad - motivācija riskēt un iet "uz visu banku" ir pietiekami liela.

To, ka Kalvīša valdībai jāpaveic iesāktie darbi līdz galam, apliecina arī Valsts prezidenta izteikumi par to, kādā secībā Saeimai jāskata šī brīža aktuālākie jautājumi - vispirms budžets, tad uzticība Loskutovam un tad jautājums par Kalvīša palikšanu vai nepalikšanu valdības vadītāja amatā. Tātad arī Valsts prezidents (pēc sarunas ar Ministru prezidentu un, iespējams, atceroties savu taisnošanos par pacientu pateicībām) uzskata, ka jautājums par Loskutova palikšanu amatā ir nevis pašas valdības labojama kļūda, bet gan Saeimas izlemjams jautājums. Argumentācija ir mainījusies, bet virzība saglabājas. Tas ir vēl viens signāls tam, ka politiskajās aprindās vēl nav atmestas cerības, ka KNAB var tikt ieviesta "kārtība".

Loskutova izbalsošana neapšaubāmi politiķiem ļautu cerēt uz lielākas kontroles ieviešanu pār KNAB darbu. Pirmajā etapā tā būtu brīvāka pieeja informācijai, kas ļautu savlaicīgi "sakārtot" daudzas lietas, tālākajā etapā riski tiktu mazināti ar kadru nomaiņas palīdzību. Protams, vadības nomaiņa ļautu arī "netīšām" zaudēt tiesu pret tiem, kam šobrīd tiek pārmesti ievērojamie priekšvēlēšanu tēriņu pārkāpumi.

Traģikomiskāks būtu variants, ja pēc Loskutova izbalsošanas pie Saeimas nama pulcētos vēl lielāks piketētāju skaits, pieprasot, lai atceltā priekšnieka vietā beidzot tiktu apstiprināta viņa vietniece Juta Strīķe. Baidoties riskēt ar saviem Saeimas deputātu krēsliem, politiķi varētu nobalsot par šo prasību (divreiz pēc kārtas melot būtu grūtāk; turklāt - nav arī īpaši ar ko aizbildināties, lai arī "rakts" tiek gadiem ilgi). Taču, pēc visa spriežot, šis ir viens no riskiem, kas pēc pagājušās nedēļas notikumiem pie Saeimas nama tiek rūpīgi analizēts.

Tāpēc iespējams, ka jau šobrīd "dzīvnieku fermas štābā - zoodārzā" ir saskaņota arī nākamā KNAB vadītāja kandidatūra - tāda, kas tiktu uztverta ar atvieglojumu, kā visnotaļ saspīlētās atmosfēras risinājums.

Kādi vēl ir riski?

Nu, teorētiski, Valsts prezidents var atlaist Saeimu, demonstrējot, ka tautas intereses politiķi nedrīkst ignorēt. Situācijā, kad pēc sociologu teiktā sabiedrības vairākums jau šodien atbalstītu šo soli, šāda rīcība ļautu V.Zatleram spoži ieiet vēsturē un izpelnīties ļoti plašu tautas atzinību.

Taču, vai Saeimas atlaišana ir reāla? Tā ir iespējama, taču šķiet, ka šis brīdis vēl nav pienācis. Turklāt, lai arī Valsts prezidents rāda bargu seju pie varas esošajiem politiķiem, maz ticams, ka viņš būtu šobrīd gatavs nostāties pret saviem vēlētājiem (atgādināšu - Valsts prezidentu ievēlēja nevis Latvijas tauta, bet gan pašreizējās Saeimas vairākums). Jāņem vērā, ka ārkārtas vēlēšanās panākumus varētu gūt gan pašreizējā Saeimas opozīcija, gan šobrīd topošās partijas, bet varas nodošana kādam citam nu nekādi neietilpst pašreiz pie varas esošo partiju plānos.

Kā jau teicu, situācija var ļoti strauji mainīties tajā brīdī, kad Loskutovs tiek atcelts no amata - ja vietā tiek piedāvāta un apstiprināta sabiedriski akceptējama personība, ko "netīšām" izvirza kāda sabiedrībā respektētu cilvēku grupa un ja komplektā ar to vēl atkāptos valdība, sabiedrības sašutums strauji mazinātos.

Jāņem arī vērā, ka pašreizējās krīzes cēlonis nav Saeimas vairākuma nespējā izveidot koalīciju, bet gan tās centienos, "sakārtojot lietas", nodrošināt sev varas resursus arī nākotnē. Tātad, lai valdība kā institūcija un pie varas esošās partijas atgūtu reputāciju, atliek vien pārkrāsot fasādi - valdībai atkāpties, paziņot, ka arī opozīcija nav uzticama, izvirzīt premjerministra amatā sabiedrībā cienījamu politiķi, iesēdināt "jaunas sejas" ministru amatos un drošības pēc atgādināt par 100 taupīšanas dienām. Tā kā sabiedrība saspringumā nevar dzīvot mūžīgi un tuvojas arī Adventes laiks ar noskaņojumu, kas mudina rāmāk raudzīties uz pasauli, pašreizējā krīze būtu atrisināta.

Tātad, secinājumi:

1. To vai deputāti nobalsos par vai pret Loskutova atlaišanu no amata, jāvērtē nevis pēc viņu publiski paustā, bet gan motivācijas vienai vai otrai rīcībai.

2. Sekas balsojumam var būt dažādas, taču gan jau arī par to tiek domāts. Citādi neriskētu nodot šo jautājumu Saeimas balsojumam.

3. Lai ko teiktu sociologi par sabiedrības noskaņojumu, politiķu plānos visdrīzāk nav jaunu Saeimas vēlēšanu rīkošana.

4. Visā drīzumā ir gaidāms pašreizējās valdības "kapitālais remonts".

5. Labi, vai slikti, bet politikā valda princips - manevri gar sēkļiem un zemūdens akmeņiem ir laba lieta, bet tas nedrīkst novērst no iesāktā kursa!