D[ra]kone - Svoi

Tā kā man otrā pasaules kara tēma tuva, noskatījos russu ražojumu ar nosaukumu "Svoi" (Dmitrijs Meshijevs). Nezinu. Var jau būt, ka tā ir īpaša krievu mentalitāte, gaudot, krist histērijās un zaudēt paškontroli pie mazākās stresa situācijas, tomēr nez. Reizēm man tas viss šķiet pārāk daudz.

Katrā ziņā armijas oficieris, kas izplūst ņuņņās brīdī, kad pret viņu pavērš stobru bijušais kulaks, kas viņu pirms tam izmitinājis un slēpis pats savās mājās un palīdzējis bēgt līdz robežai ... nez ... nekāda ticamības elementa.

Nezinu. Skatoties filmu rodas sajūta, ka autori apzināti glorificē krievijas slāvu lopiskumu un primitiivismu.

Nezinu ... var jau būt, var jau būt, ka tā ir adekvāta boļševiku izčakarētās un novājinātās nācijas prezentācija.

Lai gan man šķiet, ka filmas ar pārspīlēti nedabisku emocionalitāti ir vienkārši krievu kinematogrāfijas īpatnība. Varbūt kļūdos?