D[ra]kone - May 25th, 2004

Tu mani nicini ar savu vieglo smīnu,
Kas salts kā asmens pār manu elpu likts.
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu
It kā es stāvētu pie kādas ilgas bikts.

Es sen jau sacīju, ka mīlas vietā rūgtums
Tev sirdī ieslīdēs kā vakars tumšs un kvēls;
Un, ja uz sarunu es tevi tagad lūgtu,
Tu tikai sarautos un teiktu: Ir jau vēls.

Un lūpas pārklātu ar savu vieglo smīnu,
Un tavu ķermeni kā augums skārtu naids.
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu,
Bet citiem pastāstu par to, ka pokāls slaids.

Nu, vai nav muļķīgi? Kam nevaram mēs salīgt?
Tu labi zini to, cik tagad esmu viens,
Ka sen vairs nedrīkstu es sāpju lietū salīt,
Jo sirds man vārīga kā tikko nopļauts siens.

Jeb tev tā patīkas, lai es no sāpēm smoku
Un lēnām sastingstu, kad pilns būs kļuvis mērs.
Nez ko tu darītu, ja tavos matos roku
Es pēkšņi gremdētu kā agrāk, kā vienmēr?

Tu mani nosistu ar savu smīnu laikam
Un ātri noslēptu, kur tavas kurpes stāv.
Tad atkal tērzētu ar saviem draugiem maiga.
Un lepnums sēdētu uz pleca tev kā pāvs.

/A.Čaks/

Neko jau cilvēks nespēj gūt ar varu,
Bet vēsums tavs man tomēr dziļi skar.
Es tevi mīlēju tā, kā vien mīlēt var,
Un devu visu, ko vien sniegt es varu.

Tu visu paņēmi ar vieglu, jautru roku
Un aizgāji. Bij tavās lūpās smaids.
Vai tas ir riebums, mīla vēl vai naids,
No kā es tagad katru mirkli smoku?

Es nezinu, bet tevis dēļ es varu
Ciest, zemoties, pat iet, kur nāve skar.
Es tevi mīlēju tā, kā vien mīlēt var,
Bet nespēj cilvēks gūt neko ar varu.

/A.Čaks/