D[ra]kone -

Cilvēki nāk un iet mūsu dzīvēs, bet mēs dzīvojam tikai vienreiz. Katra diena šinī pasaulē ir pirmā un pēdējā ... katra nedēļa, katrs mēnesis, katrs gads ...

Vakar vilku tādā jaukā tabuliņā ... gads tāds un tāds ... piedzimu ... tāds un tāds ... tāds un tāds ... tāds un tāds ...

Atcerējos cilvēkus, kas manā dzīvē nākuši un gājuši ... svarīgākos ...

Jocīgi, viņi nāk tā kaut kā ļoti ... dīvaini ... tu tā dzīvo, savu dzīvi, un pēkšņi pat nepamani, ka tavā dzīvē kaut kas notiek. Kaut kas svarīgs, kas nav vienkāršs smaids garāmgājējam. Kaut kas tāds, kas paliek apziņā vai zemapziņā kā zīmogs uz visu pārējo mūžu.

Mēs audzinam un mainam viens otru ... pat reizēm to negribēdami. Mēs pielāgojamies un atsvešinamies. Katreiz pielāgojoties mēs pazaudējam kaut ko no sevis un kaut ko iegūstam.

Vai tu atceries kāds(a) tu biji pirms gada? Pārlasot vecos tekstus es atcerējos sevi. Atcerējos tevi. Atcerējos daudzus citus.

Nez kāpēc radās vīzija, ka mēs visi strauji kļūstam pieauguši. Kā sabiedrība. Kā viens vesels. Naivums un ilūzijas mirst arvien ātrāk. Nobružājamies viens gar otru, un pārvēršamies par oļiem jūrā, kas tik līdzīgi viens otram. Reizēm pazūd apziņa par to, kur beidzas es un sākas tu. Kā ilūzija par savu es, mēs dzīvojam, bet paraugoties pagātnē ieraugam, ka, nē ... es biju kas cits ... kas cits biji tu. Bet paiet gads un vairs nav es un tu, bet ir mēs.

Lai saprastu tagadni un ieraudzītu nākotni ir jāatcerās pagātni. Vai pagātne mums akmeņu krāvums, kurā klupām un kritām asiņojošiem ceļiem, vai vizināšanās tramvajā, caur loga rūti raugoties apkārtējā pasaulē un godīgi samaksājot konduktoram biļetīti? Katram savs.

Saproti sevi, lai saprastu citus. Jāiemācas saprast ar ko es, esmu es, bet tu esi tu. Saprast, kas ir tavs ceļš un kas ir mans ceļš.

Saprast ... saprast nekad nav viegli ...

/ir dīvaini apzināties ka esi mainījies un tad sāc uzdot sev dažādus jautājumus ...

Aizdomājies? Tas ir labi. Es arī vakar aizdomājos ...