D[ra]kone -

Savādā meitene, kamdeļ tik ātri
Aizsteidzies garām kā mūžs mans un prieks,
Apdzeļot sirdi ar nemiera nātri,
Lai nu es klīstu viens apkārt kā spiegs?

Redzu es zvaigznes un debesis lielās,
Redzu kā garām pēc stāva iet stāvs,
Tomēr cik vientuļs es jūtos šais ielās,
Netīrs kā renstelē atspīdums blāvs.

Nieks, ka no krasām tev kveloja lūpas,
Savāds un brīnisķīgs bija tavs skats,
It kā tās sāruši būtu ne žūpas,
Bet gan no debesīm eņģelis pats.

Kas man gar to, ko tu dari un dzīvo
Naktīs, kad lampas kā ugungrēks blāv!
Domās ar teevi man dvesele plīvo
Gluži kā svece, kas caurvējā stāv.

Kaut tevi skārušas būtu tik rokas,
Kas kā pēc elpas pēc baudas vien steidz,
Zini, ka mīla un kaislīgas mokas
Visu kā Dievs tomēr pārvar un veic.