(no subject)
May. 24th, 2004 | 08:46 pm
From:: suic
Varbūt arī tu esi tas cilvēks, kas pasauli bauda caur izjūtām. Taču pagānisms pats sevi neuzskata par izjūtu kopumu. Stingri ņemot pagānisms vispār pats sevi neuzskata. Pagānisms ir nevis izjūtas, bet gan savdabīgu atziņu kopums, kas savulaik organiski iederējās cilvēka pasaules redzējumā, taču atrauts no konteksta, pagānisms ir tieši tas, ko es saucu par mentālu onānismu - šai gadījumā nenobriedušu prātu spēlēšanās ar ko pašradītu (jo pagānisms, tādā formā kā to saproti tu, nekad nav pastāvējis).
Par filozofijas un zinātnes attiecībām šajā kontekstā varu teikt tikai to, ka filozofija nav, nekad nav bijusi un nekad pilnā mērā nebūs zinātnes kalpone. Gluži otrādi, daļa filozofijas pret zinātni attiecas gluži otrādi, piedāvājot metodoloģiskas programmas, analizējot zinātnes ideālus, normas un heiristiskos modeļus, nodarbojoties ar zinātnisku pētījumu loģiku, ontoloģiju un zinātnes vēsturi, kā arī citām lietām.
Patiesībā paši pagāni par pagānismu neko nevar teikt, jo viņi to nepazīst - viņi tajā dzīvo. Arī tu pagānismu nepazīsti, jo tu ap to masturbinies cerībā, ka kādreiz varētu tajā dzīvot pa īstam (naivais!). Turklāt tavās rokās nav itin nekādu pētniecības līdzekļu.
Taču filozofijas uzdevums šajā situācijā nebūt nav "iedzīvoties" pagānismā, bet gan tikai piedāvāt iespējamās pētniecības metodes, ar kuru palīdzību noteiktā griezumā interpretēt šāda pasaules redzējuma implikācijas, konsekvences un kultūras nosacījumus.
Tam, ka tikai cilvēks no pagānu vidus ir spējīgs kaut ko aprakstīt, var iebilst. Vēsture liecina, ka tie, kas kaut kur ir iekšā, allaž ir visnespējīgākie to aprakstīt. Gluži otrādi, situācijas hermeneitika pieprasa distancēšanos. Varbūt pagānismā iekšā esošs cilvēks arī varētu formulēt zināmu ētisku kodeksu, normas un vērtības, taču viņš nekad nespēs tvert šo parādību kopumā, ja vien neizmantos noteiktas metodes. Savukārt, šo metožu izmantošana viņu kā korķi izsviedīs laukā no šāda tipa pasaules redzējuma un pārvērtīs, līdzīgi tev, šo cilvēku mentālā masturbētājā, kas pagāniskajā pasaules ainā neiederas, bet ļoti cītīgi grib iederēties. Un masturbējot tēlo, ka ir sekss.
Un par realitātēm, kuras eksistē neatkarīgi no tā, ko par to saka, un kurš tās redz, tad šīs realitātes ir tikai tukšas fantāzijas, nevis ontiskas kategorijas. Nevajag ļa-ļa.
p.s. Ja būtu kaut necik kompetents šajos jautājumos (lai gan tu nevari būt kompetents, jo pētnieki netic, pētnieki - pēta), tad zinātu, ka pasaulē pastāv arī ļoti kvalitatīvi pētījumi šajās jomās un nevirinātu muti, ka tuvākajā ezotērikas bodē nekas tamlīdzīgs nav manīts!
Par filozofijas un zinātnes attiecībām šajā kontekstā varu teikt tikai to, ka filozofija nav, nekad nav bijusi un nekad pilnā mērā nebūs zinātnes kalpone. Gluži otrādi, daļa filozofijas pret zinātni attiecas gluži otrādi, piedāvājot metodoloģiskas programmas, analizējot zinātnes ideālus, normas un heiristiskos modeļus, nodarbojoties ar zinātnisku pētījumu loģiku, ontoloģiju un zinātnes vēsturi, kā arī citām lietām.
Patiesībā paši pagāni par pagānismu neko nevar teikt, jo viņi to nepazīst - viņi tajā dzīvo. Arī tu pagānismu nepazīsti, jo tu ap to masturbinies cerībā, ka kādreiz varētu tajā dzīvot pa īstam (naivais!). Turklāt tavās rokās nav itin nekādu pētniecības līdzekļu.
Taču filozofijas uzdevums šajā situācijā nebūt nav "iedzīvoties" pagānismā, bet gan tikai piedāvāt iespējamās pētniecības metodes, ar kuru palīdzību noteiktā griezumā interpretēt šāda pasaules redzējuma implikācijas, konsekvences un kultūras nosacījumus.
Tam, ka tikai cilvēks no pagānu vidus ir spējīgs kaut ko aprakstīt, var iebilst. Vēsture liecina, ka tie, kas kaut kur ir iekšā, allaž ir visnespējīgākie to aprakstīt. Gluži otrādi, situācijas hermeneitika pieprasa distancēšanos. Varbūt pagānismā iekšā esošs cilvēks arī varētu formulēt zināmu ētisku kodeksu, normas un vērtības, taču viņš nekad nespēs tvert šo parādību kopumā, ja vien neizmantos noteiktas metodes. Savukārt, šo metožu izmantošana viņu kā korķi izsviedīs laukā no šāda tipa pasaules redzējuma un pārvērtīs, līdzīgi tev, šo cilvēku mentālā masturbētājā, kas pagāniskajā pasaules ainā neiederas, bet ļoti cītīgi grib iederēties. Un masturbējot tēlo, ka ir sekss.
Un par realitātēm, kuras eksistē neatkarīgi no tā, ko par to saka, un kurš tās redz, tad šīs realitātes ir tikai tukšas fantāzijas, nevis ontiskas kategorijas. Nevajag ļa-ļa.
p.s. Ja būtu kaut necik kompetents šajos jautājumos (lai gan tu nevari būt kompetents, jo pētnieki netic, pētnieki - pēta), tad zinātu, ka pasaulē pastāv arī ļoti kvalitatīvi pētījumi šajās jomās un nevirinātu muti, ka tuvākajā ezotērikas bodē nekas tamlīdzīgs nav manīts!