šurpceļš.
šurpceļš.
- tuk-tuk pie krūtīm manām vai tavām, kas zina:
- 26.12.09 18:21
- lācēn mazais,
es tevi izklauvēšu no tām durvīm ārā
tām, kas aizcirstas, aizslēgtas
un sāp
manu acu priekšā sāp.
izklauvēšu maigi vai stipri un prom
tad aizvēršu savas, jo klauvējot
nogurst
tik ļoti sirdis.
-
te skan: cirque du soleil_valsapena
-
0 vēstījaiemest domu
- put put putinās aiz rūts, zem miesas kailās krūts:
- 22.12.09 23:54
- tur laukā aiz loga viņa
pa kriksīšiem, drumsliņām aizputina dusmiņas, bēdiņas ar nosaldētām pēdiņām, prieciņus ar spīvuma nelabo garšu, visu viņa aizputina aiz rūtīm ar skabargu asumainajām lūgsnām prom
es tur putinos, es putinos, saputinos, ar sirdsgaismiņām izzibinos un aukstā gaisa saēdos kā zvirbulis palodžu siltumā ietupies, speķa kamaru atradis blakus, tukšu un izēstu, bet siltu, jo mazais, mazais ar savām rociņām, ar šķelmīgu maigumu, trauslu kā pirmais pieskāriens Tev
tā mazais uz nagliņas speķa sloksnīti uzspraudis
tieši tik maigi es mācos putināt sevi no meliem prom, no nepatiesībām ārā, neīstajiem, neatrastajiem cilvēkiem garām
aizputinos kā pavasaris pār kukurūzu zeltumiem, paslēptiem ziemai plakstiņos, smaidos: tādos, kas izsmaidās cilvēku rūgtumiem, nespējai piedot
cauri.
aizgavilējos pār trejdeviņiem kalniem, neskatos lejup
augstuma bail -
pie tava loga
neapstājos
tur palodzes drūp, Tev klusējot.
-
0 vēstījaiemest domu
- marķīz de Sad, here I come.
- 29.11.09 21:55
- *
labdien, izģērb mani, lūdzu
mani spiež šīsdienas domas
paņem un izgriez ar nazi, to mazo, ar robaino maliņu
ātri un asi, ne gludi, lai sadzīst
man nepatīk asinis, nepatīk sāpes
izģērb mani un atgriez ātri, man nepatīk klusums, man nepatīk kailums
es būšu tavs manekens skatloga lauskās
paņem un aiznes mani līdz urnām
man patīk zaļie konteineri
zaļie, draugs
es negribu sāpes,
dari to maigi.
lūdzu.
paldies, es jau eju, paldies, es nenākšu vairs.
paklanies publikai, lācīt, paklanies
un tagad kuš.
-
2 vēstījaiemest domu
- apļi apļo apļus
- 26.11.09 00:47
- *
atslēgu aizgriezt un zināt, ka es uzvelku mehānisko balerīnu
aiz manu māju durvīm viņa viena dziedās un dejos – pa apli
apli vien
kamēr es būšu mājās
savērps bezgalīgos apļos manu māju sajūtu
es atnākšu
apļi mani ietvers ciešāk par jūru
un es vairs nezaudēšu neko.
-
0 vēstījaiemest domu
- tīri.
- 10.11.09 17:42
- logu rokturi, kas aizgriež pagātnes ciet
bez nožēlas, sāpēm, tik vien kā
ciet.
es mācos naktīs un tumsās tā cilvēku sirdis
aizgriezt ciet
aizgriezt ciet un mosties tīriem.
-
0 vēstījaiemest domu
- krīt:
- 2.11.09 18:05
- es sevi aijāju prom, māsiņ,
un izdzeru pēdējo lāsi tējas
mājā, no kuras jumta kāds lec.
es esmu Tava paralēlā pasaule, māsiņ,
es esmu Tava sinusoīda,
360 grādu dzīve un nāve, un miers.
es esmu tas, ko kāds meklē
un meklēs vēl ilgi
neatradis.
dzrdi, māsiņ -
uz jumta brūk kļavlapu lavīnas
---
-
te skan: man klusi, klusi
-
0 vēstījaiemest domu
- rit-rit-ritulīši
- 21.9.09 17:42
- ritināties vaļā un ārpus ieritinātā siltuma, siltināties uz ārpusi ārā tik tālu, lai jūt, izritināties vienā vienīgā līnijā, tik nekaunīgi asi no rituļa pārvērsties mazmazītiņā taisnes gabaliņā, tik nekaunīgi pāriet no aizsardzības uzbrukumā, vai, cik negausīgi sāp tā pārvēršanās, kad viss esības īstenums ir aizsargāt, pasargāt, saglabāt, neatdot, tad kāpēc ir par vēlu, par nokavētu pašsaglabāties – tāpēc, ka vajag zināt, ai, kā vajag zināt, ka sāp un nebeigs nekad
.
-
0 vēstījaiemest domu
- ņem mani rokās un auklē
- 21.8.09 00:54
- sūnas vaid, zem manām kājām vaid
pieliecu galvu un klausos, ieklausos dziļāk un tuvāk
bīstami tuvu kāds
viņa un viņš
caur egļu zariem tumsa mani iekārē vēro
tikai kailie spēj uzlasīt stāstus
un tikai ziemā un vieni
tumsa man elpo tik tuvu, tik tuvu
es eju
sakļaujas tumsa un klusē
es tevi nodevu maigi
tas nebija mans stāsts
.
-
te skan: Nightwish - The Islander
-
0 vēstījaiemest domu
- atspulgi
- 19.8.09 00:02
- viņa mērc kājas ūdenī, dzidrā un saltā
atglauž cirtu no vaiga un raud
raud par mieru un atspulgu sāpēm, un sevi
apkārt kā neprātā kazenes stīdz un ērkšķi saurbjas miesas maigumā
tu man reiz jautāji
cik dziļš ir klusums
raudoša cilvēka acīs
man atbildēja upe
upe, kas aiznesa manu augumu kalnos
es salu un sasalu asarās
asaras sasala manās acīs
upe
tieši tik dziļa
cik esi tu pats
viņa mērc kājas ūdenī, dzidrā un saltā
ūdens iemērcas acīs un
ūdens un
ūdens
izmērcas asinīs un dzied
asinsupē atspulgu dejas rimst
-
0 vēstījaiemest domu
- iekāre līdz nāvei
- 28.7.09 13:56
- es savēršu tavus pirkstus krellītēs sev ap kaklu, un tu mani glāstīsi līdz nāvei, manai vai tavai, es piekļaušos tavām lūpām bez žēlastības, aukstām un bālām, mani čuksti svils tavā kailumā un nāvē, mana miesa atdzisīs kopā ar tavu līdz mirklim, kurā sniegs mums apkārt krāsosies karsts un sarkans, un izkusīs nāves kvēlē, ritot dziļāk un dziļāk zemes klēpī, iesūcoties kādā no nākotnēm, kas dzimst no mums attālā kaislē, asarās un sāpēs, un alkaina izmisuma vaidos
tu no manis neaiziesi, mēs aiziesim kopā, mīļais, tikai abi kopā un tikai tā
vai tā tas ir?
-
0 vēstījaiemest domu
- padomju kolhozu piena fejas.
- 24.7.09 20:13
- *
manos sapņos nāk fejas ar lakatiņiem galvās un slaucenēm rokās
rozīgi vaigi un pilnīgas lūpas
rokas maigas no piena glāstiem
acis mirdz no padomju kolhoza stāstiem un siena šķūņu kaislēm
viņas ir īstas fejas, kas salej pienu apaļmutu pudelēs, tādās, kas atgādina par aizmigušu mazuļu mieru
salej tur pienu un māk sasmelt atpakaļ visas lāsītes, kas klusītēm grib aizlavīties prom, izlīt un iesūkties zemē
un viņām ir burvju nūjiņas rokās, neredzamas, bet ir.
zem mana spilvena no rīta ir padomju laika piena pudele, pilna ar visīstāko, visbaltāko, vissvaigāko pienu, kas atveldzē dvēseli.
Tu netici, bet ir, un es reiz Tev parādīšu, bet pagaidām - tici man.
Es Tevi lūdzu, tici man.
Viss taču būs labi, vai ne?
---
-
te skan: Reamonn - Alright
noskaņojums: labi.
-
2 vēstījaiemest domu
- debesbērns
- 21.7.09 02:39
- Todien lija līdz dvēselei un dziļāk, aizlija balsis un elpas un iekāres čuksti dziestošās gultās, lija caur vārdiem, kas rimti plūda pār lūpām, tādām lūpām, kas sūrstēja melos un liekulībā. Lija tik maigi un padevīgi, gandrīz nerimstošā padevībā lāses dauzīja zemi, tā, it kā padevība varētu sagraut pārestības, izārdīt naidu un no putekļiem izdiedzēt jaunas pasaules. Bet vairāk par visu lija klusums tā bērna acīs, kas vēroja lietus lāses saplūstam mazā jūrā, vienu pa vienai, saplūstot kopā un saplūstot pilnīgāk par brīdi, kad bērnu ieņēma, jo lāses saplūda nesavtīgi un nejautājot, neprasot un nepavēlot. Klusums lija pār vaigu ēnām un iekrita lāšu spalgajā rotaļā reizē ar debesu neprātīgo, stindzinošo zilumu.
Ieskaties, mazais, tā pasaulēm jādzimst, bez skaņas caur klusumu.
Un tagad ej mājās un raudi.
Jo klusums līst bērna acīs tikai pirmajā lietusgāzē.
-
noskaņojums: mierīga
-
0 vēstījaiemest domu
- klavierskaņas trīs
- 20.7.09 01:58
- Ak, mans pianist, ar lauztajiem pirkstiem,
es Tevi tik nekrietni krāpju.
Manas stīgas ir pievilkušās Tavu lauzuma sāpju, es zinu, ka Tu esi dzijis un aizdzijis ciet, un varbūt spēlē kā senāk. Kā senāk, tik skaisti, tik viegli un glāsmi, bet piedod, es nevaru piederēt tev, jo Tu esi netīrs no aizmirstām sāpēm. Tieši zem ādas, kas pulsē un kaist, ir noslēpies neglītums, skaudrums un nodevība, mans draugs
es Tevi tik nekrietni krāpju, mans mīļais, jo Tavi pirksti ir lauzti un tikai tāpēc, ka lauzti
tāpēc paņem mani un pārgriez tās stīgas, vienu pēc vienas, tikai ļauj tām iztrīsēt skaņu, to pēdējo mirkli pirms pazust, bet atstāj vienu vientuļu stīgu.
tad ļauj manai sadragātajai dvēselei, sakropļotajai jēgai iesūkties caur pirkstu galiem Tevī un izspēlēt trauksmainu melodiju
ko dzird Tavas asinis un izmisums, kas apmaldījies dzīslās un zini:
es ticēju Tev līdz nāvei un salūzu brīdī, kad Tu
.
-
te skan: Dzelzs Vilks - Pret sienu
noskaņojums: apjukums
-
0 vēstījaiemest domu
- rūsganās, lielās
- 18.7.09 23:22
- ---
sapil man domās pa vienai skudriņai skudrupūžņi, nē, sarkanās nē, tās rūsganās meža skudras, kuras pieskaras domām bez sāpēm
un priežu skujas tām pagalvī, katrai viena, katrai sava
katra vienāda savā vientulībā
meitiņ, tu atkal sapņo
nē, māmiņ, viņas sapņo mani
-
te skan: sienāžu kņada aiz loga
noskaņojums: patīkams nogurums
-
2 vēstījaiemest domu
- nekrologs
- 15.7.09 01:52
- novelc tīkliņzeķes, meitenīt, un padejo man
es gribu redzēt Tevi tajā sapnī, kad mani glabās.
mirkli pirms nāves es gribu redzēt Tevi kailu un nomirt ar ņirdzīgu smaidu uz lūpām
jo tu esi mana sieviete lietū, kas raud, un Tu esi izmantots bērns
es pats Tevi izmantoju savos sapņos un murgos, jā, es esmu pedofīls un man sāp tāpat kā visiem
tikai manas sāpes aug caur jaunām miesām un neskartiem klēpjiem
es esmu jaunavu izlaupītājs, naktīs un rītos, un sava prāta tumsās.
---
viņa novilka tīkliņzeķes un kaila smējās naktī
tad izgāja curi tumsai un saļima baudā no intīmiem glāstiem
uz kapiem pa zālīti, zaļu, maigu un dzīvu, neelpo, maita, es Tev saku, Tu nomiri, un es biju Tava simfonija bērēs un smiekli telpas otrā galā
viņa kaila smējās naktī un uzgūlās marmora apmalei ar savu atvērto klēpi
nāc, nāve, manā klēpī, es esmu gatava, un es Tevi gribu
skaties, veci, Tu mirušais maita, es piederu citam, mans klēpis izasiņos caur zemi līdz Taviem pīšļiem un Tu mani dzersi kā senāk
smiekli un naids, un kliedzieni
tik agrs rīts
viņa smēķē uz kapa apmalēm un mīlējas ar svešām un mirušām sāpēm
nodzēš cigareti uz Tava kapa un pēdējo reizi sevi glāsta
---
uzvelc tīkliņzeķes, meitenīt
es Tevi gaidīšu rīt.
-
te skan: Anathema - Anyone Anywhere
noskaņojums: baudpilnas skumjas
-
0 vēstījaiemest domu