- Personīgā telpa.
- 4.9.09 22:00
- Ir interesanti ielauzties kāda personīgajā telpā. Ielauzties tik dziļi, ka uz mirkli šķiet – Tu kļūsti par kādu citu. Izdzīvo, izjūti, redzi. Tas ir nepieciešams, lai saprastu, tikai tā var izprast, līdz galam izprast motivācijas un rīcības, un vārdus.
Un tomēr – tā nedrīkst, pat ja personīgā telpa ir izlikta publiskai apskatei, tā nedrīkst, jo mēs neapzināmies, cik dziļi ļaujam sevī ienākt un cik dziļi varam sāpināt ienācēju, neapzināti atklājot pasauli, kurai tas nav gatavs. Atklājot to, ko tik izmisīgi gribam izkliegt un kam tik izmisīgi vajadzētu tikt slēptam.
Tu ielauzies, jūti un izdzīvo. Un tad Tu esi vainīgs. Tu vairs nekad neskatīsies acīs kā skatītājs no malas, Tavā skatienā vienmēr būs daļa no otra. -
te skan: Cirque du Soleil - Ibis
noskaņojums: vainīga. - 2 vēstījaiemest domu
- 5.9.09 11:13
-
ilgodamies
Ļoti interesanti. Pēc pirmā teikuma grasījos protestēt. Pēc otrā pikrītoši pamāju. Pēc trešā paoponēšu.
Vainīgs. Vainīgo nav. Tā ir tāda apsūdzības nostāja, bet kas tad ir tas, ko varam apsūdzēt un pat, ja šķiet, ka jāapsūdz, ko tas reāli maina? Drīzāk ir izdarītās izvēles un robežu nostādīšna, pēc kā var spriest par atbildību kaut kā priekšā. Tātad robežas, izvēles un atbildība nevis vaina apziņa, kas ir gana nomācoša un nerada izmaiņas.
Ļoti patīk kā Tu raksti. Prieks lasīt. - piebilst
- 5.9.09 18:02
-
Jā, tā tiešām ir robežu meklēšana un atdure brīdī, kad šķiet, ka, nē, tālāk gan nē, es jau esmu tālāk kā drīkst, un tad bez atbildības vairs nedrīkst, jo jāapietas uzmanīgi ar to, ko nezinot esi paņēmis. Un tomēr, tomēr - pat ja vainas apziņa nerada izmaiņas, tā brīžiem pavīd, nesaukta, neaicināta un tad izplēn, ja nav pamata, kam īsti pieķerties.
Un paldies Tev par jaukajiem vārdiem :) Ja ir tā, ka jāaizdomājas, jāoponē un patīkami lasīt, tad ir vērts. Patiešām, patiešām vērts. - piebilst