kādā jaukā dienā...

bet es sākšu jaunu, skaistu dzīvi. tā tas būs, jā.

nav nekā, kas smirdētu pēc cigaretēm un alkohola vairāk, nekā mani mati.

dzeru alu un domāju.
(pēdējā pudele zem gultas vēl bija).
kā būtu iziet uz balkona uzsmēķēt kailām krūtīm?

kā es to varēju saprast tikai tagad, vai arī manas mazās muļķa smadzenītes atkal ņirgājas?
es skatījos tās sen sen pagājušās vasaras bildes, es pat vairs neatceros, vai pagājušā gada vai aizpagājušā, un, kad es atkal redzēju viņu, tad sirds tā nedaudz smeldzīgi sarāvās.
nu kā es varēju to nezināt? ne tad, kad mēs maijā satikāmies, ne pirms tam ziemā, ne pirms tam vasarā... kā es varēju nezināt?
muļķe.
un tagad man šķiet, ka es esmu iemīlējusies.
bet teikt taču nedrīkst nevienam.

uz galda deg smaržīgie tējas kociņi, blakus stāv šampanieša glāze un šokolādes konfektes.
tagad es rakstīšu savus šedevrus, savus grafomānijas šedevrus un raudāšu.
apnicīga tā dzīve ir.
vismaz es centīšos neiemīlēties vai arī nekad neizrādīt kā mīlu.

es esmu no tiem cilvēkiem, kas spēj sabojāt visu.
vakar visu nakti domāju un plānoju, kā tas būs, ko es vilkšu mugurā, ko teikšu, kad satikšu viņu.
šorīt kārtoju māju, mazgāju grīdu, gāju dušā, nu un pucējos, bet...
tagad sēžu ar savu martini asti, izvandīto un saburzīto gultas pārklāju un nevaru saprast, kapēc kapēc tik sasodīti slikti jūtos. nu tā it kā šodien nekā nemaz nebūtu bijis, it kā es tikai būtu nosapņojusi.
negribas neko, tikai stulbi un bērnišķīgi raudāt...

nu lūk, aizvakar izmazgāju drēbes, izkarināju ārā žāvēties un šorīt nolēmu aizstaigāt līdz balkonam palūkoties, kas labs notiek.
tagad manā istabā stāv gara drēbju kaudze, sasalusi kopā, var paņemt aiz viena gala un nēsāt apkārt kā tādu neveiksmīgu dekorāciju.
jautājums citiem: ko darīt lai viņas atsaltu un gluži tā lai dzīvoklī nebūtu plūdu? un vai jums arī tā gadās?

reibuma stāvoklis ōtro vakaru pēc kārtas.
zē svētki.
(kā man vajag sabiedrību).

mana Ziemas svētku sajūta, izjūta utt.
šodien neesmu runājusi ne ar vienu cilvēku, kas būtu vecāks par 2 ar pusi gadiem.
ir īsziņas, ir vēstules internetā- pierādījums tam, kā mainās gadsimti, laikmeti un viss.
aizgāju iedzert kakao, viena.
pastaigājos Vērmaņparkā, viena.
biju uz kino, viena.
un vispār tā varētu vēl ilgi turpināt... sāku ne vien pierast, bet pat izbaudīt.


-sapņi padara cilvēkus dzīvus, vienalga, laimīgus vai nelaimīgus, kad sapņi izsapņoti, tad viss ir cauri.-

nolādētā mīlestība...
beigsies kādreiz?

ja tu būtu te, tad tu lēnām ienāktu manā istabā, pašķirtu nost mazās papīra sniegpārsliņu virtenes, paskatītos uz mani un pasmaidītu. es nosarktu, lēnām paceltos no baltajiem spilveniem, palagiem un segām, atglaustu matus un palūkotos ar to vilinošo un viltīgo skatienu... tu apsēstos man blakus, noglāstītu seju un acu plakstiņus. es smaidītu un paliektos uz priekšu, nolaizītu lūpas un aizvērtu acis. tava roka uz manām lūpām, tavs augums pie mana auguma. tu mani skūpstītu un laiks apstātos, tavu pirkstu galu pieskārieni mani pamazām nogalinātu, novestu līdz tai robežai, kur vairs nevar saprast- sāpes vai bauda? tavas rokas glāstītu manas krūtis, tavas lūpas skūpstītu manu kaklu, plecus un krūšu galus. es būtu tava.

ir.

piecelties 7os vakarā, iztīrīt māju, paēst un ieiet dušā.
es domāju, tāda varētu būt mana dzīve. visu mūžu otrādāk un vienatnē.

tu man patīc, es gribu ar tevi apprecēties un dzīvot teltī jūras malā, pie mangaļsalas mola un tu brokastīm ķertu zivis bet es no rīta ietu uz veikalu pēc saldskābmaizes, mēs būtu tikai divi un varētu klusēt un skūpstīties katru dienu un nakti.

-zivju zārciņi?
-jā.
-vai tad sauszemnieki mīl beigtas zivis?
-jā, beigtas un zārciņos.

mūžam būs jāpaliek par cilvēku bez sejas.
nu nepatīk sviesta cibai manas bildes,
neņem pretim.

mani sauc Saša un es nekad neesmu bijis Pārdaugavā.
esmu daudz domājis par to, kā būtu būt citam cilvēkam.
ziniet, ir jau tā savādi, ka vari mainīt visu- dzīvokļa sienu krāsu, porcelāna krūzīšu komplektu, matu griezumu, nagu garumu, bet nekad nekad nevarēsi mainīt to, kas tu esi.
mani sauc Saša, un es reiz nolēmu mainīt vārdu.
tagad mani sauc Juris, es esmu Saša un nekad neesmu bijis Pārdaugavā.
es daudz domāju par to, kā būtu būt citam cilvēkam.

pat ja es dzīvotu bez vārda un mani sauktu Nekā, es tik un tā būtu Saša. varbūt vārdu nemaz nevajag.

nopirku vīnu, kolu un cigaretes
tagad svinēšu pa savam,
lai cik drausmīgi neliktos tas, ka visi mani ir piekāsuši,
arī man būs svētki

dzelzsgriezēj, šī pasaule mums jāsagriež.

Kad man būs 38 gadi un es ar cigareti rokā sēdēšu melnā ādas klubkrēslā, kad mani sarkanie svārki būs nedaudz uzrāvušies virs ceļa un sakrustotās, melnos ādas zābakos ieautās kājas, sitīs lēnu takti pret parketa dēlišiem, pasaules svarīgāko žurnālu un periodisko izdevumu reportieri nepacietīgi un steidzīgi uzdos jautājumus par manu mūža darbu, es izpūtīšu dūmus pār labo plecu, nedaudz pieliekusi galvu pasmaidīšu un ar liktenīgās sievietes skatienu sejā stāstīšu, kā vidusskolas pirmspēdējā klasē ik vakaru pavadīju ar kafijas tasi pie rokas un divām pildspalvām.
Viņi jautās, kā tapa "13 stāsti par vienaldzību", es sajutīšu smeldzīgu melanholiju kaut kur krūšu rajonā, maigu pieskārienu manām lūpām un ar visskaistāko smaidu, kāds man jebkad bijis, teikšu, ka vienaldzība dzimst turpat, kur mīlestība, un patiesībā ikviens no šiem stāstiem reiz bija par mīlestību.
Kāds jaunāks puisis man jautās, kādēļ 13? Un es atbildēšu, ka sākumā bija tikai septiņi, bet dzīve izrādījās maita un deva man daudz vairāk, nekā vidusskolas pirmspēdējā klasē es jebkad tai biju lūgusi.
Fotoaparātu zibspuldzes, reportieru suminājumi un milzum milzum liela vientulības izjūta.

Man vēl ir 21 gads laika.