ir 23. decembris, man grūti atcerēties, kad tas sākās, bet es zinu, kā. vispirms bija "fizikas mājasdarbu skaidrošana" pie viņa mājās. nē, tā patiešām bija fizika, ko viņš man mācīja. rezultātā pirmajā semestrī- septītnieks. pēc tam mēs gājām uz balli, pirmā buča uz vaiga, pasniedzot sarkanu rozi, apmulsums manā sejā un vispārēja ķermeņa paralīze. valsis, polonēze, naivi pieskārieni un mana roka viņa rokā. otrdien bijām slidot, nemitīga viņa klātbūtnes un ķermeņa tuvuma apziņa. laikam tajā brīdī tas sākās pa īstam. bet maigi, bērnišķīgi un lēnām. tikai aizvakar, aizvakar es aptvēru, cik ļoti to gribu- pirmais skūpsts slidotavā, tad otrais turpat. un tad, kad mēs vakarā bijām ciemos, tad, kad viņš sēdēja mani apskāvis un citiem neredzot skūpstīja kaklu un plecus, glāstīja manus matus, muguru un plaukstas, es sapratu, ka ir pa īstam, nu tā, kā vienmēr gribējies. bet iekāre un cilvēka daba tomēr uzvar un pēc tam šķiet tik muļķīgi visi tie sapņi par to, ka mūsu attiecības būs kā filmās par tiem Ziemassvētku brīnumiem, tik muļķīgi šķiet atzīt, ka es esmu cilvēks ar vājībām un ka platoniskai mīlestībai manā dzīvē nav izredžu. vārdu sakot, pusnaktī ejot mājās, tik ļoti gribas saļimt turpat uz ceļa, raudāt un palikt bez elpas, tikai tāpēc vien, ka viņš skūpstījis ne tikai seju, bet arī krūtis, un tapēc, ka viņa pieskārieni mani aizdedzinājuši, jau atkal.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vispirms bija "fizikas mājasdarbu skaidrošana" pie viņa mājās. nē, tā patiešām bija fizika, ko viņš man mācīja. rezultātā pirmajā semestrī- septītnieks. pēc tam mēs gājām uz balli, pirmā buča uz vaiga, pasniedzot sarkanu rozi, apmulsums manā sejā un vispārēja ķermeņa paralīze. valsis, polonēze, naivi pieskārieni un mana roka viņa rokā. otrdien bijām slidot, nemitīga viņa klātbūtnes un ķermeņa tuvuma apziņa. laikam tajā brīdī tas sākās pa īstam. bet maigi, bērnišķīgi un lēnām. tikai aizvakar, aizvakar es aptvēru, cik ļoti to gribu- pirmais skūpsts slidotavā, tad otrais turpat. un tad, kad mēs vakarā bijām ciemos, tad, kad viņš sēdēja mani apskāvis un citiem neredzot skūpstīja kaklu un plecus, glāstīja manus matus, muguru un plaukstas, es sapratu, ka ir pa īstam, nu tā, kā vienmēr gribējies. bet iekāre un cilvēka daba tomēr uzvar un pēc tam šķiet tik muļķīgi visi tie sapņi par to, ka mūsu attiecības būs kā filmās par tiem Ziemassvētku brīnumiem, tik muļķīgi šķiet atzīt, ka es esmu cilvēks ar vājībām un ka platoniskai mīlestībai manā dzīvē nav izredžu. vārdu sakot, pusnaktī ejot mājās, tik ļoti gribas saļimt turpat uz ceļa, raudāt un palikt bez elpas, tikai tāpēc vien, ka viņš skūpstījis ne tikai seju, bet arī krūtis, un tapēc, ka viņa pieskārieni mani aizdedzinājuši, jau atkal.