kādā jaukā dienā...

bet es taču viņu mīlu.
nu un, ka viņš piedzērās, nu un, ka es izmisumā, nespēdama viņu saprast un tajā noskatīties, aizbraucu mājās drīz pēc pusnakts, nu un, ka visu nakti sēdēju pie mammas gultā un raudāju...
it kā jau patiešām būtu nospļauties par to, ka vakars nebija gluži tāds, kā es gribēju, bet...
tomēr es sapratu vienu, neesmu es vēl izaugusi tik tālu, lai spētu parupēties par otru cilvēku, par bērniem jā, par brāli un māsu, bet ne par pieaugušajiem un gandrīz pieaugušajiem...
un tā taču ir attiecību jēga- rūpēties par otru, ne?