kādā jaukā dienā...

Lēni, piesardzīgi pieskarties viņa plecam, uzlikt roku un atspiest galvu pret viņu. Zināt, ka ir tik labi, un saprast, ka vairāk jau neko nevajag.
Ārprāts, es taču mīlu tevi.
Tikai kapēc man šķiet, ka sapratis to, ka esmu tava, tu vairs par mani neliksies ne zinis?

Naivi baltas sniegpārslas virs gultas.
Es beidzot piecelšos no savas nolemtības, ieiešu dušā, aizrakstīšu viņam tā, lai viņš saprot. bet neko uzbāzīgu, tā skaisti, pieklājīgi un atturīgi.
Uzvilkšu garos meln-baltipumpainos svārkus.
Aizbraukšu pie vectēva, basām kājām un vējā plandošiem svārkiem stāvēšu pagalma vidū.
Nu muļķe es esmu, muļķe.
Un gribu ķiršus, tumši sarkanus, saldus, tādus, kuros ir zāles pret atmiņām.

Rītdiena būs labāka.