kādā jaukā dienā...

Naivi baltas sniegpārslas virs gultas.
Es beidzot piecelšos no savas nolemtības, ieiešu dušā, aizrakstīšu viņam tā, lai viņš saprot. bet neko uzbāzīgu, tā skaisti, pieklājīgi un atturīgi.
Uzvilkšu garos meln-baltipumpainos svārkus.
Aizbraukšu pie vectēva, basām kājām un vējā plandošiem svārkiem stāvēšu pagalma vidū.
Nu muļķe es esmu, muļķe.
Un gribu ķiršus, tumši sarkanus, saldus, tādus, kuros ir zāles pret atmiņām.