| time is just a melody |
[Jun. 25th, 2015|12:12 pm] |
pagāšnedēļ manai piparu audzei uzklupa laputis. vispirms pamanīju bizbizmārīti, kura zem tuvākas apskates kaislīgi mielojās ar kaukādu translūsentu sūdiņu. papriecājies atgāju, pilnīgi feilojot pamanīt, ka uz abu krūmu lapām tusē prāvs ļimōns mazo sūdiņu. visticamāk jau, ka pamanīju, bet izcenzēju no ienākošā pasaules pasta.
ignorance ain't bliss. nākošajā rītā bizbizmārīte bija aizlaidusies tiešā un pārnestā nozīmē, bet visu lapu zaļumam opacitāte bija nogriezta uz pusi caur utu bungu vēderiem. trīcošām rokām, bet uzstājīgi nomazgāju ik lapiņu abpus ar ziepjūdeni un rītausmā nolasīju līķīšus plus vēl pārsim izdzīvojušo Dieva radībiņu. lapas ir acīmredzami cietušas, bojātākās nācās applūkt, bet pa Jāņiem abi čiļi izskatās saņēmušies. jāpārstāda lielākos podos un jāsamīļo.
ieskājot Sievasmātes mēli un skotu aubītes, vēroju pēcsvētku rīta ielas rāmo plūdumu. lūk, divi mormōņpuisīši viegli tērzē ar smagas uzvedības sievieti. lūk, savus ratiņus aizstumj pastnieks, ar kuru samājos – man šonedēļ atkal būs jāizņem viens sūtījums bez pases.
pa ceļam uz kafejnīcu, kurā uzzināju, ka jūlijs būs Aurōras mēnesis, atkal pamanīju mormōņu pārīti. šoreiz viņus bija nogrābusi jauna sieviete trūcīgā kleitiņā, kura nesaudzīgi flirtēja ar zēniem tumšvadmalas uzvalkos. savukārt, nākdams ārā no kafūža ar savu latti, uzpēros virsū abiem jaunskungiem, kuri, tikko atvadījušies no jaunās Afrodītes, rožainiem vaigiem levitēja puspēdu virs asfalta. nekavējoties piemiedzu viņiem ar aci. man Holandē pielipa šitā indeve – miegt pretīmnācējiem. it kā jau biju atradinājies, bet – šetev. mazākais no miedziena samulsa vēl vairāk kā humāni un mormōni iespējams un dzīrās apstāties, lai parunātu par Jēzu un mīlestību, taču garais pavasara skurbulī raudzījās proverbiālajās koku galotnēs un, manu faux pas ij nemanījis, mazo ar masu parāva tālāk, centrup.
šķērsojis krustojumu zem vidēji atļautas gaismas, puskvartālu iepret saskatīju līdzcilvēku ar saspringtu skatienu, no kura nenovērsdamies, nesu savu latti tālāk. pēc pārpadsmit soļiem saskatīju, ka viņa skatiena springums nāk no kreisā plakstiņa likstas, kas acs operatīvo laukumu sašaurinājusi vismaz uz pusi. kad mūsu molekulārās struktūras un viss pavadošais džezs bija satuvinājušies rokas sniedziena attālumā… viņš man piemiedza ar labo aci. un es tai brīdī apsarku kā mazākais no mormōņiem. un levitēju tālāk.
tas ir kaukāds praderastu iniciēts gājiens – miegt pretīmnācējiem ar aci? ja jā, tad es par. ja nē – arī par.
|
|
|