| dailies (daily lies) |
[Aug. 18th, 2020|11:42 pm] |
viss sākās ar to, ka es svētdien (tas tiešām bija tikai aisffakar? vismazpusmēness šķietas riņķī) pirmo reizi dzīvē paņēmu īkšķotāju. acceļā no Zīgvoldes uz Riiu. hičhaikeri Kubā neskaitās, tad man nebija stingrā parauga licenzes un drusku par maz asiņu rumā.
vispār savādi atrasties uz ceļa kā autōmotōbīlistam.
/pēc svētdienas un pirms pirmdienas pienākas būt savātdienai. savaite gluži nesanāk, tak ir uz to pusi./
perifēri ievēroju viņu kā trīs koherenti ietumšus stateniskus pikseļus uzcepta asfalta lielceļa malā 5-7 Zemes sekundes, iekams piešķīlās, ka tas ir balsotājs. pirms gadiem 34 aptuveni šai vietā mani nozvejoja viens izcils baptistu mācītājs gandrīz septītajā žigulī, lai gan par to es tikai tagad atcerējos. divos vārdos, neveikli nobremzēju kādus 42 metrus aiz viņa, drusku jau pārkāpu (kādus 15), bet tur visi piš ar 25 pa virsu, un tie pāris sānu pikseļi viņus attiecīgi toččen pist nepaspēj.
– neesmu termometrs, bet tev es grādus četrdesmit dotu, nemirkšķinot ne aci! – pasniedzu roku kalsnam skafandram, kas, pirmā balkōna krēslā atslīdzis, cīkstas ar termoregulācijas pārrāvumiem, pārplūstot sviedriem un atslaukot tos visās pieejamajās tekstīlijās, lai dotu vietu sviedriem nākamajiem.
– ilgi gaidīji? – es pieklājības pēc pavaicāju, bet N. no Plakanciema svinīgi klusu elso vēl kilometrus desmit un savas neverbālās pārdomas par notikušo ataino trešā pirmsinfarkta diriģenta attiecīgi cienīgiem žestiem.
– tagad jau visi baidās… – ašpadsmitajā minūtē lēni ierunājas mans līdzgaitnieks.
– badass! no kovida?
– ā, jā, varbūt no tā arī! – viņš beidzot atplauka. – tagad jau tādi laiki… cits pat no sevis baidās, haha.
– tas ir vienīgais, no kā ir pa īstam vērts baidīties, – es sausi uztvēru sarunas pavedienu, un līdz pat autōostai mēs nobazarējām kā brālīši; ikkurš psihōnerapeuts atslīgtu stūrī harē rāms.
– tu dzert gribi? – redundanti apprasījos, strauji iestūrējis benzīntankā.
– gribi? tas nav tas vārds! es taču iegāju bendzīntankā Siguldā un palūdzu glāzi krāna ūdens, bet šie man atteica. es viņus nosaucu par kretīniem, bet varbūt viņi tiešām vienkārši mīž.
– ar gāzi un cukuriņu, ja? – forsforskābi neminējis, kārtējoreiz redundēju. džeks atbildē līksmi nogārdzās vien.
paņēmu tankā katram pa pusotram litram. sev – minerālīti. atslēgu gan no aizdedzes aizejot izņēmu. tak ajfōnu ar wāzi atstāju vietā, uz paneļa.
visu Rīgu viņš man savā jaunajā telefōnā rādīja bildes – ļoti pat neko priekš augusti neskolota celtniecības plašprofila speciālista. galnais, ka es nevienam neiepisu pakaļā. man ir klusa aizdoma, ka autōvadīšana nedaudz iejūdz manus atrofējušos okulāros muskuļus, liekot repetitīvi fokusēties uz aizdomīgiem piksēļiem i pārsimts metru, i pārpac minimetru lauka asumā.
bij tač kaukāds tosts par asu redzi, ne? okkulus akūtus!? daudz baltu dieniņu? ā, jā, nē – acu gaišumam, lai iet pēdējais, viņš arī liekais.
iesaku jums iet un balsot. jeb īkšķot. es pacelšu. jo kā var nesolīt.
vecie vārdi jaunās skaņās |
|
|