| Līsa Holodenkō! |
[May. 27th, 2008|03:00 am] |
Pēdējo vakaru gaitā noskatītas vairākas uzteicamas filmas. Mazā Mija te urbjas aizvien iekšāk tai bilžu un bildēšanas padarīšanā un kā daļu no obligātās literatūras paģērēja filmu High Art (1998), kurā figurējot Nānas Goldinas fotogrāfijas vai vismaz bildes pēc viņas bilžu motīviem — ej nu tiec gudrs. Es, puika no tuvā centra, par tādu Nāni ne vella nebiju dzirdējis. Zināmas cerības gan viesa jeņķu kinoasociācijas brīdinājums Rated R for strong sexuality, pervasive drug use and language, taču, tā kā cerības esot taisnākais ceļš uz aplauzienu, piesēdos pie filmas kā rāmi ģimeniska vakara sastāvdaļas. Ko arī tev, mans mazais draudziņ, no sirds novēlu.
Pa vidu vēl beidzot iedzinām iekavēto 21 gramu (ja pareizi saprotu, šim gabalam jums links nav vajadzīgs), par kuru daži mani inteliģentie draugi savulaik bija raukuši degunu, kas normālos apstākļos mani pats par sevi ieintriģētu. Normālie apstākļi visgalā sagadījās vakar, un arī pati filma izrādījās normāla šī vārda vissuperlatīvākajā nozīmē. Vienaudzis Benisiō del Torō man sāk patikt aizvien vairāk, tā ka jātur tik roka uz Čē pulsa.
Šovakar lidojumu turpinājām ar Līsas otro ilgspēlējošo Laurel Canyon (2002) (nākamgad gaidāma trešā). Pēc loģikas un statistikas varēja sagaidīt avārijas nosēšanos vai vismaz pāris pamatīgas gaisa bedres, taču nostrādāja mītiskās trīs labas lietas (vai vismaz zāle un šmiga, uz ko galvenie varoņi bija pārsēdušies no hajārta heroīna), un es lidoju vēl joprojām, ko, iespējams, atkārtošos, man grūti nenovēlēt arī tev.
 |
|
|